Izvēle starp divām galējībām

Krasnojarska: 1. nodarbība pirms kongresa

Jautājums: Jebkuriem attīstības procesiem ir savs cikliskums: sākums, maksimums un finālstadija. Vai Jums nerodas sajūta, ka attiecībā uz egoistisko sajūtu civilizācijas attīstība nonāk pie sava beigu posma?

Atbilde: Šodien mēs no jauna esam atgriezušies pie Divupes! Mēs no jauna atrodamies Senajā Babilonijā. Tikai šī Babilonija patlaban aptver visu Zemeslodi. Tā Divupe, tā civilizācija, kurā atradās trīs miljoni cilvēku, tagad izaugusi līdz septiņiem miljardiem. No kā aizgāja, pie tā paša arī nonāca, tas ir, pie tās pašas krīzes, pie kuras bija nonākuši senie babilonieši. Tieši to arī paredzēja kabalisti.

Jautājums: Taču senie babilonieši tomēr zināmā veidā izgāja no egoisma?

Atbilde: Viņi neizgāja no krīzes, bet atrisināja to citā veidā: attālinājās viens no otra un izsijājās pa visu Zemi. Taču mēs to nevaram.

Mūsu stāvoklī, ja neatrisināsim krīzes problēmu ar kabalas palīdzību, tad atliek vienīgi karš – citas izejas nav. Šeit arī ietverts mūsu izvēles brīvības punkts: vai nu mēs spēsim nodot cilvēkiem mūsu metodiku ātrāk, iekams viņi izraisīs karu, vai arī viņus sagaida ciešanu ceļš. Citas izejas nav.

Dabā nav bijis, nav un nebūs nekāda cikliskuma, šādā veidā daba neattīstas. Mēs to redzam nedzīvās, augu, dzīvnieciskās dabas daļās, mēs to redzam arī kosmosa laiktelpā! Tas, ka viens griežas apkārt otram, runā nevis par cikliskumu, bet par nepieciešamību virzīties uz priekšu. Tāpat kā ritenis, kas virzās uz priekšu un atpakaļ, reultātā nodrošina virzīšanos uz priekšu.

Dabai nav vajadzīgs cikliskums. Ja mēs runājam par to, ka tā ir apzināta, ka tai piemīt saprāts, ka tā mūs ir radījusi un, dabiski, programma, kas mūs vada, ir daudzkārt gudrāka par mums pašiem, tad cikliskums ir aplamība, mērķa trūkums, absolūts rezultāta trūkums.

Kabalisti sāka rakstīt savus darbus kopš Ādama laikiem. Ādams bija pirmais kabalists, kurš pirms 5770 gadiem atklāja garīgo pasauli un uzrakstīja par to grāmatu „Apslēptais spēks”. Kopš tiem laikiem, kā paredzēja kabalisti, praktiski viss piepildījās, turklāt absolūti precīzi. Tāpēc es neredzu nekādus priekšnoteikumus, kas ļautu cerēt, ka viss kaut kādā veidā mainīsies.

Cilvēks, kurš studē kabalu, sāk redzēt tās likumus, tāpēc ka tā ir tā pati fizika: divi spēki, divi vektori, kas līdzsvarojas ar trešā spēka – ekrāna palīdzību, nekā cita vairāk nav. Uz to ir balstīts visu sistēmu darbs: visas iespējamās struktūras – nedzīvā daba, dzīvās šūnas, organismi, kas ir jau šo šūnu „asambleja” un tā tālāk līdz pat cilvēciskajai sabiedrībai – egoistu baram. Viss ir pakļauts vieniem un tiem pašiem likumiem, kas noskaidroti ar vissīkāko precizitāti.

Turklāt kabalists, pētot Dabas likumus, sajūt šos stāvokļus, balstoties uz personīgo pieredzi. Tāpēc viņš iziet to, ko cilvēce šodien vēl nav izgājusi, kabalists var tai rakstīt un to apmācīt. Pretējā gadījumā viņam nebūtu tam pamatojuma.

Kabalas studēšanu mēs sākam no Bezgalības pasaules līmeņa, no kurienes nāk viens spēks – pozitīvais atdeves spēks un pēc tam ar tā palīdzību dzimst otrs spēks – saņemšanas, vēlmes negatīvais spēks. Tālāk mēs apgūstam šo divu spēku attīstību: tiešās gaismas četras stadijas un šīs gaismas nonākšanu lejup līdz mūsu pasaulei.

Starp citu, Tora apraksta tikai Acilut pasauli – labošanās pasauli, nevis to, kas nāk pirms tās. „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi” nozīmē, ka Acilut pasaules Bina rada ZON (Zeir Anpin un Malhut) sistēmu. Torā tā ir visaugstākā pakāpe. Patiesībā kabalā mēs studējam daudzkārt augstākas sfēras.

Apgūstot šos likumus, mēs redzam, ka tie tiek izmantoti visur bez izņēmuma. Zemes daba ir šo likumu sekas. Mēs redzam caurcaurēm, kā tas viss kustas, aug, attīstās, kā šie divi spēki, kas savstarpēji mijiedarbojas, rada nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko dabu, kas veic mūsu pasaulē katru mazāko kustību. Tāpēc šeit pat nevar iet runa par jebkādiem minējumiem.

Vienīgais, kas piemita cilvēcei Senajā Babilonijā, tā ir gribas brīvība un pastāv arī patlaban. Taču šī gribas brīvība ir relatīva: nevēlies to izmantot un iet labu, apzinātu ceļu, tad jāpievieno tev nedaudz ciešanu, lai tomēr tu spētu apzināties laba attīstības ceļa nepieciešamību. Pretējā gadījumā tu vari nonākt pie pasaules kodoltermiskā kara.

Lai ko mēs runātu, taču ciešanas māca, ka mēs pastāvīgi „veļamies” atpakaļ. Tomēr mēs „atvēlāmies” atpakaļ, būdami vēl egoisti. Taču tagad nav arī īpaši pie kā atgriezties. Tāpēc karš būs ļoti nopietns apgrūtinājums, kas liks apzināties lietu patieso stāvokli. To gan negribētos.

No 1. nodarbības pirms kongresa Krasnojarskā, 13.06.2013.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: