Dzīvība un nāve ar kabalista acīm

Krasnojarska: 1. nodarbība pirms kongresa

Jautājums: Mēs ar jums esam vienas paaudzes cilvēki. Šodien vērojot jauniešos dažādu netikumu izpausmi, kas priekš mums bija tabu, mēs nespējams rast spēkus, kā šos cilvēkus iemīlēt?

Pieņemsim, cilvēks pie stūres mātes acu priekšā notriec bērnu, kurš mirst uz vietas. Kā lai pēc tam iemīl slepkavu?

Atbilde: Runa neiet par to, lai iemīlētu slepkavu. Jūs dodat ļoti galēju piemēru, taču es mēģināšu paskaidrot. Šim nolūkam nepieciešams, lai māte paceltos līdz līmenim, kad viņa redzēs visu, kas notika patiesībā: ka mūsu pasaulē nekas netiek darīts pašu cilvēku rokām, bet viss īstenojas ar visu cilvēku savstarpējās mijiedarbības sistēmu un ar to vienīgo Augstāko spēku, kurš ved mūs uz mērķi.

Ko nozīmē „viņas bērns”? Bojā gājušais bērns – viņas bērns dzīvnieciskajā līmenī, bet nākamajā cilvēciskajā līmenī tā ir sistēmas daļa, kas parādās un izzūd. Tad, kad es atklāju visu sistēmu, es neredzu tajā netikumus. Es redzu, ka visu vada tikai viens vienīgais spēks.

Taču šajā gadījumā es neatrodos tajā līmenī, kurā atrodas māte, kura redz, kā, nedod Dievs, nogalināja viņas bērnu. Es to visu izjūtu citādāk. Es vairs neesmu māte, un viņš nav bērns. Mēs visi esam savstarpēji saistīti, un es jau saprotu, ka dzīvību un nāvi uztveru pilnīgi savādāk. Tā ir nepārtraukta stāvokļu maiņa. Kur ir starpība starp to, ka mēs sajūtam sevi mūsu ķermenī vai sajutīsim sevi ārpus ķermeņa? Tie ir dažādi uztveres līmeņi. To visu mēs studējam realitātes uztverē.

Tāpēc jūsu jautājumam tādā veidā, kā jūs to uzdevāt, nav risinājuma. Mātei, kas atrodas parastajā materiālajā attīstības līmenī, nav iespējams paskaidrot, kas notika ar viņas bērnu. Taču cilvēks, kurš izzina garīgo realitāti, visu, protams, uztver citādi.

Es to redzēju, noraugoties uz savu skolotāju. Pēc dažiem mēnešiem, pēc tam, kad biju atnācis pie viņa mācīties, nomira māte vienam no viņa skolniekiem. Atbilstoši paražai, aizsaulē aizgājušā tuviniekiem pēc viņa nāves nedēļa jāpavada mājās, ievērojot sēras. Es atnācu pie viņiem, lai paustu līdzjūtību – kādas tur sēras?! Viņi savstarpēji sarunājās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Es biju satriekts. Tajā laikā mani tas ļoti pārsteidza.

Proti, es sāku saprast, ka cilvēki raugās uz dzīvību un nāvi pilnīgi citādi. Viņiem tā nav traģēdija, kā arī nav aiziešana no dzīves. Tad, kad tu sāc sajust visu spēku tīklu, tu redzi, ka nekas nepazūd, neviens nekur neaiziet, bet tikai izzūd no tavas realitātes uztveres un ne vairāk. Taču patlaban to ir grūti paskaidrot. Jāvirzās uz atklāsmi un tad cilvēkam radīsies personīgs visu jautājumu atrisinājums.

No 1. nodarbības pirms kongresa Krasnojarskā, 13.06.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: