Bāls Sulams „Galvojums”: Cilvēks spēj palīdzēt visiem pasaules cilvēkiem pacelties pa mīlestības pret tuvāko pakāpieniem. Pakāpiens, kuru viņš sasniedz ar saviem darbiem, lielāks vai mazāks, rezultātā pievienojas nākamajam rēķinam un nosliec visu pasauli uz nopelnu kausa. Un otrādi, pietiekami ar vienu pārkāpumu, kad cilvēks nespēja pārvarēt pašmīlību, lai nosliektu sevi un visu pasauli uz vainas kausa.

Šeit mēs redzam, ka kabalisti izskata esamību kā vienotu sistēmu. Protams, nosliecot sevi uz vienu vai otru „kausu”, cilvēks līdz ar to nosliec visu pasauli. Viņa darbība nevar neskart, neatsaukties, neietekmēt visus pārējos mehānismus un visas veseluma daļas, līdz pat pašai pēdējai. Šodien mēs to atklājam mūsu pasaules realitātē, taču patiesībā visas pasaules, ietverot mūsu, ir nedalāma sistēma.

Tāpēc atbildība par pareizu izvēli, par sevis nosliekšanu uz „nopelnu kausa: jāapzinās visas sistēmas mērogā. Man ir jāsaprot, par ko es atbildu esošajā momentā, rūpējoties par izlabošanos. Viss savs darbs, savas raizes man jāvairo atbilstoši tam, cik lielā mērā es spēju iedomāties vispārējo ainu.

Izrādot pašmīlību, cilvēks „atvieglo” nopelnu kausu un it kā noņem no tā to, ko uzlikuši citi. Nespējot atturēties no savas mazās kārestības, viņš atgrūž visu pasauli.

Šajā sistēmā mēs atrodamies pastāvīgi. Pietiekami izkustēties par kādu milimetru – un tu izkustini visu sistēmu.

Taču pastāv tāpat arī pavājināšanas mehānisms – apslēptības (alamot) vai pasauļu (olamot) „filtri” .

Bezgalības pasaulē sistēma atklājas totāli, visā savā lielumā un dziļumā. Tātad tam, kurš tur atrodas, ir jākļūst par visas sistēmas saimnieku, to jūtot un to pareizi pārvaldot uz visiem simts procentiem, bez jebkādas kļūdas, līdzīgi Radītājam. Tur mēs pilnībā atbilstam Viņam, atrodamies saplūsmē ar Viņu.

No otras puses, uz lejupejas pakāpieniem no Bezgalības mūsu atbildība un pienākums integrēties sistēmā ar savu sapratni, izprašanu, sajūtām ir atkarīgi no tekošā līmeņa. Mēs jebkurā gadījumā atbildam par sistēmu kopumā, tāpēc ka tā ir kvalitatīvs, nevis kvantitatīvs raksturojums, taču jau mazākā mērā.

Piemēram, es atbildu par visas sistēmas „uzkopšanu”, bet tu – par „nokrāsošanu”, kāds cits – par „elektrības tīkliem”. Vēl kāds – par „kondicionieru sistēmu” utt. Līdz ar to es realizēju unikalitāti, kas ielikta manā dvēselē, tāpēc ka bez manis neviens cits nespēs nosegt to daļu, kas man ir jāaizpilda, aktivizējot sistēmu tieši savā sektorā. Bez manis tā nespēs sasniegt pilnību, par cik pēc savas būtības tā ir integrāla.

Tādējādi katrs pakāpiens pievieno man arvien vairāk atbildības: es it kā aizvietoju Radītāju dažādos aspektos un, izprotot sistēmu, sāku Viņu saprast, just, Viņam pielīdzināties.

Turpretī sistēma pēc savas būtības nozīmē attiecības starp biedriem. Nekā cita, izņemot to, nav. Biedros, cilvēcē, nedzīvajā, augu un dzīvnieku dabā mēs atklājam visu. Tas nozīmē, ka papildus mūsu pasaulei, mums jāatklāj saiknes starp visām tās realitātes daļām. Šo saikņu komplekss arī ir augstākās pasaules, savstarpējā atdeve, Universa sistēma. Mēs gluži kā uzliekam īpašas brilles un redzam visas savstarpējās saiknes starp visiem elementiem.

Taču sistēma izpaužas pakāpeniski. Pagaidām vēl – desmitniekā, pēc tam – arvien plašāk un dziļāk, tādās dimensijās, par kurām mēs neko nezinājām. Iepriekš saikne starp mums bija pavisam maza, grūti samanāma, taču laikam ritot tā atklājas arvien vēl un vēl, sapratnē un sajūtās, visdažādākajās formās.

Tādā veidā mēs savienojamies un atklājam sistēmu, kurā darbojas spēki, kopumā tie arī ir Radītājs, kurš uztur visu šo kompleksu. Vēlmes matērijā mēs atklājam formu, šī forma arī ir Radītājs. Viņš izpaužas tieši materiālā, nevis abstraktajās formās un ne pašā būtībā.

No nodarbības: no raksta „Galvojums”, 20.05.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →