Inde uz zobena gala

Vienotības kongress „Nākamā pakāpe”, 1. nodarbība

No „Priekšvārda grāmatai Panim Meirot”: „Nāves eņģelis nostājas cilvēkam priekšā ar atkailinātu zobenu, ar indes pilienu uz smailes. Turpretī cilvēks paklausīgi atver muti, norij šo pilienu un nomirst”.

Nāves eņģelis – mūsu egoisms, kas pastāvīgi mūs nogriež, attālina no garīgās pasaules. Protams, tas dara to saskaņā ar metodiku, to vispārējo programmu, saskaņā ar kuru mums mums ir jāvirzās uz priekšu. Tam ir jāizaug, lai attaisnotu savu vārdu – „nāves eņģelis”.

Mūsdienās, atklājoties globālai krīzei, mēs redzam, kā cilvēce pakāpeniski sāk saprast, ka problēma nav sliktajā ekonomikā un finasēs, ne arī ģimenē, kas izjūk, bet tieši cilvēciskajā faktorā. Tas ir, mēs nespēsim glābties no krīzes vienkārši izmainot ārējās sistēmas. Rezultātā mēs sasniedzam apzināšanos, ka šis nāves eņģelis dzīvo mūsos un mūs nogalina. Mums pašiem tas ir jānogalina, kamēr tas nav nogalinājis mūs. Šis nāves eņģelis pastāvīgi arvien vairāk mūs atdala no labas dzīves, lai mēs sajustu, ka mums tas ir jāiznīcina.

 „Nāves eņģeļa zobens ir egoisma spēks, kas dēvēts par asmeni atdalīšanās iemesla dēļ, kas pieaug atbilstoši saņemšanai. Attālināšanās cilvēkam nes postu” – viņš nespēj atturēties no egoisma izmantošanas. Mēs redzam, ka cilvēki turpina savas egoistiskās rīcības, lai gan zina, ka nodara ļaunumu paši sev. Taču viņi spiesti izmantot savu vēlmi baudīt un kas galu galā tad notiek: „Cilvēks ir spiests atvērt muti, par cik viņam ir jāsaņem piepildījums savai eksistencei un rezultātā viņš norij indes pilienu, kas atrodas uz zobena gala”.

Tādā veidā mēs sevi nogalinām no paaudzes paaudzē, atgriežoties šajā pasaulē arvien no jauna ar vēlmi baudīt, kas izaugusi vēl lielāka un no jauna norijam to pašu nāvējošas indes pilienu, „kas atrodas uz zobena gala un kas pabeidz atdalīšanos no pēdējās šis dzīves dzirksteles.”.

Cilvēkiem beidzot ir jāsaprot, ka egoisma izmantošana viņus nogalina. Lai kā mēs aizdegtos ar jaunām cerībām uz iespēju to izmantot, atrodot arvien jaunas formas un pūloties to piemānīt, taču lai arī ne šajā, tomēr nākamajā paaudzē mums visiem nāksies apzināties savu ļaunumu. Gala rezultātā mēs sapratīsim, ka pati mūsu būtība liek mūs sevi nogalināt.

Nāves eņģelis pats sevi nogalina ar to, ka mums atklāj, ka nes mums nāvi. Tas mudina mūs cīnīties pret viņu. Tas atgādina Ēģiptes trimdas stāstu, kur sākumā šķita, ka Faraons ir labsirdīgs! Septiņi treknie gadi, pārpilnība – it kā mums būtu izdevies pārņemt varu pār nāves eņģeli un viņš darbojas mūsu labā.

Taču rezultātā mēs sākam just, ka sākušies septiņi bada gadi. Tas vairs nav iepriekšējais Faraons. Eņģelis, kurš veda mūs pa šo dzīvi, piepeši kļūst ļoti cietsirdīgs. Iepriekš domājām, ka mums paveras visa dzīve un visas iespējas, „amerikāņu sapnis”: ka arvien tālāk attīstīsimies un saņemsim no dzīves arvien vairāk. Šķita, ka mums plaši atvērta visa pasaule.

Taču pēkšņi mēs atklājam, ka esam ieslēgti šajā pasaulē, kas no dienas dienā kļūst aizvien tumšāka, šaurāka un satraucošāka, draudot mūs iznīcināt. Rezultātā mēs saprotam, ka problēma nav pasaulē, bet mūsos – tajā egoistiskajā būtībā, kas atrodas mūsos un mudina mūs dzīvot mūsu personīgajā eņģelī, proti, iekšējā spēkā.

Līdz ar to šis nāves eņģelis izpilda savu misiju kā Faraons, kurš „pietuvināja” Izraēlas dēlus Radītājam. Tas ir tas pats eņģelis, kurš ar savu pretestību uzticīgi pilda savu darbu. Eņģelis ir dabas spēks, kuram nav izvēles brīvības, vispārējās programmas daļa, kas darbosies, līdz galu galā mēs sajutīsim, ka mums nav izejas un mums no viņa ir jābēg.

No vienotības kongresa „Nākamā pakāpe” 1. nodarbības, 26.04.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: