Par taisno tiek dēvēts tas, kurš attaisno Radītāju par visiem ar viņu notiekošajiem notikumiem. Jebkura situācija cilvēkam tiek dota, lai palīdzētu viņam vēlēties izlēkt no savas ādas – līdz tādai pakāpei sabiezējas tumsa viņam apkārt. Tā ir liela palīdzība, kuru Radītājs sniedz tam, kurš spēj būt taisnais.

Cilvēkam tiek izspēlētas situācijas, tik lielā  mērā nepieņemamas viņa egoismam, ka viņš ir gatavs iziet no sevis paša. Mums taču saprotams, ka visa garīgā pasaule atrodas augstāk par šo materiālo pasauli, tāpēc materiālajam ir jānomirst. Tikai ne tādā parastā nāvē, kādā mirst cilvēki, bet tādā veidā, kad cilvēks pats piekrīt, lai visas materiālās vērtības nomirtu un ar to sasniedz nākamo pakāpi, garīgo dzīvi.

Viņš iziet no sava ķermeņa un atbrīvojas no jebkuras ieinteresētības sevī pašā, lai kas atgadītos, virs visām situācijām, kurās Radītājs viņu ieliek. Viņš piekrīt šiem notikumiem un pieņem tos ar prieku, kā savas jaunās garīgās pakāpes celtniekus. Tāpēc, ka tie paceļ viņu virs materāliem stāvokļiem, izvedot ārpus viņa ādas robežām un dod viņam iespēju lūgt saplūsmi ar Radītāju, atrodoties tieši tumsā. Cilvēka vienīgā tieksme – sagādāt prieku Radītājam stāvoklī, kad viņš pats jūtas kā tumsā.

Tajā viņš redz savu glābiņu, iziešanu no trimdas. Ārpus savas ādas viņš sajūt savu īsto dzīvi tajā, ka var sniegt prieku Radītājam, neņemot vērā sevi pašu. Tādā veidā viņš uzveic tumsu, ciešanas, kuras jūt, bailes, satraukumus, kaunu, kas atklājas ar nolūku, lai apzīmētu viņa ķermeņa robežas un palīdzētu virs tā pacelties.

No nodarbības: no grāmatas „Šamati”, 04.04.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →