Ja cilvēks sevi jūt „dienas baltajā gaismā” un viņam šķiet, ka viss viņa darbā ir brīnišķīgi, it kā viņš visu saprot, jūt, kā virzās uz priekšu savā sirdī un prātā, attīstās gluži kā mūsu pasaulē – tas netiek dēvēts par garīgo izaugsmi. Šī attīstība atrodas vien tajā pašā mūsu pasaules plaknē. Viņš var iemācīties no galvas visus rakstus un visu teoriju, taču tas nenozīmē garīgo virzīšanos uz priekšu.

Virzība uz priekšu notiek tieši tādos stāvokļos, kad cilvēks jūtas saputrojies, nomaldījies, izjūt bailes no notiekošā šajā pasaulē, tajā pašā pasaulīgajā plaknē, kurā pagaidām eksistē. Katrreiz tas norisinās tajā pakāpē, kurā viņš atrodas esošajā momentā. Kā rakstīts ķēniņa Dāvida Psalmos: „Tu noslēpi savu vaigu, un man kļuva bail”. Šādu stāvokli dēvē par tumsu.

Taču tieši tumsā cilvēks var sevi pārbaudīt, vai viņš ir spējīgs šajā tumsā saglabāt saikni ar Radītāju. Viņš nelūdz, lai tumsa izklīstu un viss noskaidrotos, kļūtu saprotams, iestātos miera un drošuma sajūta. Gluži otrādi, viņš priecājas, ka patlaban šajā tumsā viņam ir asa nepieciešamība „pielipināties” Radītājam. Viņš priecājas un pateicas par šo tumsu un vēlas tajā palikt.

Tāpēc, ka viņš ir pārliecināts, ja tagad, paceļoties pār tumsu, spēs palūgt saikni ar Radītāju, tad tā būs atdeves forma, par cik nenes nekādu labumu viņa vēlmei baudīt.

Šādus stāvokļus mums Radītājs gatavo. Reizēm pēc 10-20 gadiem piepeši atklājas kādas sekas, kas mūsu ceļā nostājas kā šķērslis, kuru mums sagatavojis Radītājs pirms desmitiem gadu. Viss norisinās saskaņā ar garo radījuma programmu. Turpretī tie šķēršļi, kuru cēlonis mums nav redzams, izriet no mūsu informācijas gēniem (rešimot), no iepriekšējo pārdzimšanu riņķojuma.

Patiesa pārvarēšana nozīmē vīrišķību vērsties ar lūgšanu, lūgumu – piekrišana palikt tumsā, lai tās iekšienē noturētos saplūsmē ar Radītāju. Melnās tumsas biezumā mēs pasludinām, ka „nav neviena cita, izņemot Radītāju” un nelūdzam noņemt apslēptību, bet vēlamies pacelties virs tās, ar ticību augstāk par zināšanām, dot mums spēku turpināt, it kā mēs atrastos dienas gaismā.

Tajā mirklī, kad mēs patiešām sasniedzam šādu vēlmi, mēs ienākam gaismā. Šai mūsu vēlmei ir jābūt galīgai un negrozāmai, lai mūsu lūgums patiešām būtu par tumsu, nevis par gaismu: tikai par saplūsmi, tikai par iespēju sagādāt Radītājam prieku tumsā, kuru sajūtam kā savu egoismu, lai šī tumsa kļūtu par gaismu mūsu vēlmei atdot. Tad atnāk rītausma… Tas ir labi jāapgūst, tāpēc ka tieši tāda ir virzības uz priekšu metodika.

No sagatavošanās nodarbībai, 04.04.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks | Add Comment →