Monthly Archives: jūnijs 2013

Pārkāpt sarkano līniju

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 19. p.: Visas pasaules ciešanas atklājas mūsu acu skatam, lai mudinātu mūs atcelt egoismu un sasniegt altruistisko vēlmi visā tās pilnībā.

Mēs atrodamies šīs pasaules „būrī”, šī pasaule ir vienas ciešanas. No otras puses, visi 125 garīgie pakāpieni, kuros strādājot trīs līnijās, mēs pakāpeniski iegūstam altruistisko nolūku (lišma), atklāj mums Labo un labu Darošo.

Tādējādi garīgajā nozīmē mūsu stāvoklis, mūsu pasaule vispār nepastāv. „Pastāvēšana”, autentiska eksistence, nozīmē līdzību Radītājam, nolūks atdeves dēļ. Tad, kad mēs atcelsim mūsu pasaules robežu, pacelsimies virs tās, tad arī ienāksim Labā un labu Darošā realitātē. (vairāk…)

Radītāja „Ūdens sūknētava”

Viņi to (manna) salasīja ik rītu, ikviens, cik varēja apēst, bet, kad saule iesila, tas izkusa. (Tora, „Iziešana”, „Beshalach”, 16:21)

Jautājums: Ko nozīmē „kad saule iesila, tas izkusa”?

Atbilde: Garīgajā laiks nepastāv. Ir cilvēka iekšējie stāvokļi, kas dēvēti: „rīts”, „diena”, „vakars”, „nakts”.

Ja mans iekšējais stāvoklis ir „rīts” (kad aust saule), tas nozīmē, ka es sāku saņemt augstāko gaismu, lai pareizi virzītos uz priekšu. Ja visa šī stāvokļa laikā es sevi precīzi virzu pretim Radītājam un saņemu gaismu, lai ietu pie Viņa, tad šāds stāvoklis tiek dēvēts par „rītu” un tas var turpināties tūkstoš gadu. (vairāk…)

Vispārējā programma un katrs tās solis

Jautājums: Kāpēc sacīts, ka „Bauslis glābj tikai tad, kad cilvēks ar to nodarbojas, turpretī Tora glābj pastāvīgi, pat tad, kad ar to nenodarbojas”? Kāpēc vispār pastāv labojumā šāds sadalījums?

Atbilde: Par Toru dēvē gaismu, kas atrodas apkārt cilvēkam viņa garīgajā ceļā. Pat tad, kad izzūd iekšējā gaisma, kas piepildīja tilpni esošajā pakāpē, apkārtējais gaismojums paliek un atbalsta cilvēku. Ja cilvēkam nemirdz nekāda gaisma, viņš vispār pārstāj eksistēt. Visa dzīvība turas tikai pateicoties gaismai.

Tad, kad cilvēks nepilda „bausli”, proti, neatklāj specifisko gaismu Hasadim vai Hohma, pateicoties stāvoklim, kuru viņš ir sasniedzis, tad jebkurā gadījumā ir vispārējā pagaisma, kas dēvēta par „Toru”. Tā ir vispārējā radījuma programma, kas cilvēkam atrodas priekšā un viņam staro. Viņš to saprot, taču esošajā momentā nenodarbojas ar kādu no tās punktiem, konkrētu labošanos. (vairāk…)

Atteikties no sevis tagadējā

Un Mozus tiem sacīja: “Lai neviens neko no tā (manna) neatlicina līdz rītam.” Taču viņi neklausīja Mozu un atstāja no tā līdz rītam un radās tārpi, un tas kļuva smirdīgs un Mozus uz viņiem sadusmojās. (Tora, „Iziešana”, „Beshalach”, 16:19).

Tas norāda uz ticības trūkumu. Ja tu aiztaupi rītdienai, tad vairs neatrodies Radītāja pasaulē, bet atrodies savā pasaulē.

Tā ir pastāvīga cīņa, kas noris katru sekundi. Šai cīņai jānāk līdzās cilvēkam attiecībā pret visu: skatienu uz pagātni, tagadni, nākotni, uz attieksmi pret sevi un apkārtējiem, uz novērtējumu attiecībā pret visu, kas ar tevi notiek. Tas ir „es” un mana attieksme pret visu: kur es šeit atbrīvojos no sava „es”? (vairāk…)

Kā attaisnot to, ko attaisnot nav iespējams

Jautājums: Kā lai attaisno Radītāju, ja acu priekšā redzi smagas ciešanas, nāvīgi slimus cilvēkus?

Atbilde: To patreiz nav iespējams attaisnot, mēs taču nevēlamies melot vai izlikties, pierunāt sevi vai klausīties citu mierinājumus. Pastāv dažādas psiholoģiskas ietekmes metodes, kas ļauj mainīt cilvēka viedokli par notikušajiem ar viņu traģiskajiem notikumiem. Taču kabalisti klāsta, ka acīmredzamas izmaiņas iespējamas tikai saskaņā ar noteikumu, ja uz cilvēku iedarbojas Augstākā gaisma, kas atgriež pie Avota, kura viņu ietekmēs un mainīs viņa stāvokli.

Stāvoklis ir pakāpe, uz kuras cilvēks atrodas. Tad viņš citādi raudzīsies uz notiekošo, citādi jutīs un sapratīs atbilstoši jaunajai pakāpei, kuru patreiz sasniedzis, pateicoties gaismai. Šādā gadījumā šī pārmaiņa tiks izraisīta nevis ar to, ka viņam sagrozījuši galvu, pārliecinājuši apkārtējie. Tāda veidā viņi māna viņu un neļauj saredzēt patiesību, it kā dod nomierinošas zāles. Viņi pūlas viņam parādīt, ka viss ir kārtībā un tādējādi melo viņam un aizšķērso viņam ceļu uz īstenību. (vairāk…)

Darbā ieplānotās avārijas

No Rabaša raksta “Kāpēc aizliegts svētīt tukšu galdu”: Cilvēkam ir jātic, ka visi viņa kritumi doti tādēļ, lai katrā kritumā viņš sajustu Radītāja palīdzības nepieciešamību. Šāda vajadzība ir tilpne, kas var piepildīties ar Radītaja gaismu.

Tikai Radītājam ir zināms, cik lielai ir jābūt cilvēka vēlmei, viņa tilpnei. Tad, kad Radītājs redz, ka šī tilpne jau pietiekama, lai saņemtu gaismu, Viņš acumirklī to piepilda. Tāpēc nevajag krist izmisumā no kritumiem, bet jātic, ka “acumirklī atnāks Radītāja glābiņš” un katrs kritums var kļūt pēdējais piliens, kas pietiekams, lai izveidotu tilpni, kas nekavējoties tiks piepildīta ar Radītāju.

Visi traucēkļi nav šķēršļi, bet “palīdzība no pretējā”. Katrā problēmā uzreiz jāpamana Radītāja aicinājums, kurš tādā ceļā vēlas pietuvināt sev cilvēku un tāpēc modina tevī attālinājuma sajūtu. Tad tev rodas iespēja pacelties virs sava trūkuma sajūtas, virs traucēkļa un tiekties uz saplūsmi, uz atdevi. Pēc dažiem tādiem gadījumiem tu sasniegsi vēlmes spēku, kas pietiekams, lai piepildītos ar Radītāja atklāsmes gaismu. (vairāk…)

Iepildi degvielu savā „auto” un virzies uz priekšu

Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Redzi, Es likšu maizei līt no debesīm; un tauta lai iziet un ik dienas salasa dienas tiesu, lai Es viņu pārbaudu, vai tā rīkosies pēc Manas pavēles vai ne”. (Tora, „Iziešana”, „Beshalach”, 16:4)

Runa iet tikai par nepieciešamo, jo Radītājs saka: „Jūs nedrīkstat paņemt vairāk”. Tas ir pastāvīgs cilvēka treniņš attiecībā uz pasauli, kur viņš atrodas Augstākā spēka – Binas īpašības (atdeves īpašības) varā, kad viņš nedomā ne par to, kas būs, ne par to, kas bija, bet domā tikai par to, kas ir esošajā momentā un ne par sevi.

Radītājs dod cilvēkam to, kas nepieciešams eksistencei, lai viņam būtu enerģija, kas ļauj palīdzēt citiem. Tikai tādā mērā viņš var barot savu „dzīvnieku” (fizisko ķermeni). Tas ir, šeit precīzi noteikti mūsu „dzīvnieciskā” ķermeņa dzīves likumi, pretējā gadījumā viņam nav nekādu tiesību eksistēt! (vairāk…)

Caur visiem sarežģījumiem – pie Radītāja

Un visa Israēla bērnu draudze devās ceļā no Elimas, un tie nonāca Sina tuksnesī, kas atrodas starp Elimu un Sinaja kalnu; tas notika otrā mēneša piecpadsmitajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes. Un visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī. Israēla bērni teica viņiem: “Kaut Tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam, ko ēst; jo jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā.” (Tora, „Iziešana”, „Beshalach”, 16:1-16:3)

Israēla dēli iznāca no Ēģiptes. Viņi izrāvās no sava egoisma un, izejot visas likstas, pacēlās līdz „Elimas” līmenim – līdz Binas līmenim. Elima – no vārda El, kas nozīmē „Dievs”, „Radītājs”.

Pēc tam viņi nonāca Sina („sinà” – “ienaids”) tuksnesī, tas ir, krita naidā, atjaunoja egoismu un nonāca pie Sinaja kalna – ego izpausmes pamatpunkta. (vairāk…)

Visi trumpji mūsu rokās

Jebkurā garīgajā stāvoklī, atrodoties uz garīgajām pakāpēm, ir iekšējā gaisma un apkārtējā gaisma. Taču mūsu stāvoklī, iekāms vēl neesam sasnieguši samazinājumu un ekrānu, mēs varam saņemt palīdzību tikai no apkārtējās gaismas.

Apkārtējās gaismas spēks ir atkarīgs no mūsu vērtējuma, kā mēs godājam augstāko, nākamo pakāpi, tas ir, Radītāju. Taču mēs neesam spējīgi Viņu novērtēt, mums doti tikai daži līdzekļi, kurus izmantojot, mēs varēsim attīstīt sevī Augstākā diženuma sajūtu. Augstākais mums ir grupa, skolotājs, grāmatas, proti, studijas, kas stāsta mums par garīgo pasauli, turpretī Radītājs ir apslēpts un Viņš aiz tā visa slēpjas.

Ar visu šo līdzekļu palīdzību, mēs sākam augstu vērtēt to Augstāko, kurš atrodas ārpus mums: grupu, skolotāju, grāmatas, ar nolūku pielīdzināties Radītājam, lai sagādātu Viņam labpatiku. Lai gan patreiz mēs to nesajūtam, taču pat ja mēs vienkārši runājam par to un pūlamies to sajust vismaz dažreiz, tad līdz ar to mēs sevī ceļam augstumā augstākā diženumu. Pienāks diena, kad šis diženums kļūs tik nozīmīgs, ka ļaus mums sajust līdzās Viņa klātbūtni. (vairāk…)

Saskarsmes valoda ar Radītāju

Pirmtēvu izteicieni: Viss ir dots pret ķīlu, pārdotava atvērta un tirgotājs dod uz parāda, grāmata atvērta un roka pieraksta un jebkurš, kas vēlas ņemt uz parāda, lai atnāk un paņem. Turpretī parādu piedzinēji ikdienu atkal un atkal apstaigā un piedzen no cilvēka parādu, ar viņa ziņu un bez viņa ziņas, un viņiem ir uz ko balstīties. Turklāt tiesa ir taisnīga, un viss ir gatavs mielastam.

Jautājums: Vai „taisnīga tiesa” ir tas verdikts, kas tiek piespriests dvēselei?

Atbilde: Protams. Mēs satuvināmies ar tiesas un žēlsirdības palīdzību, balstoties uz „rūgtumu” un „saldmi”. Tie māca mūs, attīsta, lai mēs varētu sajust Radītāju. Viņš pats arī pauž pret mums „rūgtu” un „saldu” attieksmi, proti, runā „valodā”, kuru mēs spējam saprast. Tieši tāpat vecākiem attieksmē pret bērnu nākas pārgrozīt savus izklāstus tajās vai citās iedarbības formās, – viņam patīkamās vai ne ļoti. (vairāk…)