Monthly Archives: jūnijs 2013

Izskaust ar saknēm savu tieksmi nošķirties

No Bāla Sulama rakstiem („Gudrības Augļi”): Tad, kad Jēkaba dzimtas 70 dvēseles savairojās līdz 600. 000, viss atgriezās pie sākotnes un nepieciešams savākt visu ganību baru, lai nostumtu akmeni, kas aizšķērso aku. Turpretī, ja pietrūkst viena indivīda spēks, tad tas vājina visu kopīgo spēku.

Tas nozīmē, ka ikviena daļa ir nepieciešama, lai veidotu veselumu un katrs, kas bija iekļāvies kopīgajā, taču no tā ir izgājis, ne vienkārši iziet pats par sevi, bet nodara kaitējumu veselumam kopumā. Šeit slēpjas sabiedriskās lūgšanas jēga: vienam cilvēkam ir aizliegts atrauties no visiem un lūgt par sevi pašu, pat to, lai viņš viens pats sniegtu labpatiku Radītājam, tā vietā, lai kopā lūgtu par visiem.

Tas, kurš atdalās no sabiedrības un lūdz par sevi personīgi, ne vien neveido, bet gluži otrādi, posta savu dvēseli, ietērpjoties lepnības bruņās. Cilvēkam visi savi spēki jāvērš kopējā labuma vārdā visās savās lūgšanās Radītājam. Tāpēc, ka tāda ir vispārējās gaismas būtība, kas piepilda katru daļu ar nosacījumu, ka tā atceļ savu personīgo eksistenci un nesajūt sevi. (vairāk…)

Pienākums apmirdzēt visu Universu

Jautājums: Kā lai noturas, ja pēkšņi sajūti Radītāja mīlestību pret tevi?

Atbilde: Patiesībā tas nav viegli. Nav lielākas problēmas, kā sajust Radītāja mīlestību, tas cilvēku vienkārši izsit no sliedēm. Tāpēc jau iepriekš ir jāapbruņojas, strādājot grupā ar biedriem, attīstot savstarpējo galvojumu. Galvojums kļūs mums kā instruments, kas ļauj sasniegt svētbijīgas trīsas.

Tieši tāpēc tilpne sašķeļas vairums lauskās, kuras mums nepieciešams atkal salīmēt kopā, pretojoties to izvēlei. Tās pretojas un nevēlas „salīmēties” kopā. Caur to saplūsmi mēs iegūstam saplūsmes ar Radītāju īpašību. Es strādāju ar biedriem, lai mēs spētu izveidot savstarpējo saikni un tādā veidā sasniedzu svētbijīgas trīsas Radītāja priekšā. (vairāk…)

Dzelmē

Jautājums: Jūs sakāt, ka „garīgais” nozīmē, ka tuvākais man svarīgāks par mani pašu. Kā to var vēlēties? Vai patiešām garīgajā nav nekā cita?

Atbilde: Jā, tieši tas arī ir garīgais. Turklāt: tev dod visu, ko vēlies, izņemot atdevi tuvākajam, – un tu vienalga to izvēlies.

Visa lieta šeit ir tilpņu/ vēlmju atklāšanā. Neviens no mums neprasa rīcības, kas stāv pāri mūsu būtībai. Vienkārši mēs maināmies un tad atklājam, ka atdeves īpašība ir svarīga vairs ne egoistiskajā nozīmē, bet pati par sevi. (vairāk…)

Attīstības dialektika un parāda problēma

Bāls Sulams „Miers”: Sēklas un graudi, no kuriem izaug labi stāvokļi, nav nekas cits kā sabojāti darbi. Ļaunums uzkrājas, līdz mēs saņemam tādu tā masu, kuru sabiedrība vairs nav spējīga izturēt. Tad cilvēki izjauc šādu sabiedrību un izveido labvēlīgāku stāvokli.

Visam sliktajam ir jāizpaužas tāpēc, ka tieši no tā aug viss labais. Nav iespējams nonākt pie labestības, ja iepriekš netiks atklāts ļaunums.

Principā šeit nav nekā jauna. Ābrams runāja par to pašu, tas zināms arī kabalā un ārpus kabalas. Par to liecina vēsture, daba, posmveida dialektiskā attīstība. Katrs stāvoklis eksistē līdz brīdim, kad tā trūkumi nobriest līdz zināmai pakāpei, lai iznāktu virspusē. Tieši šie trūkumi iznīcina tekošo stāvokli un veido nākamo. Tādi ir zinātniski vēsturiskie fakti. (vairāk…)

Bērns, kurš aug par prieku Tēvam

No raksta „Ierobežojums” („Šamati”, nr. 53): Mazā stāvokļa (katnut) veidošanās kalpo par pamatu pakāpiena dzimšanai un šim stāvoklim ir jābūt mūžīgam. Turpretī lielais stāvoklis (gadlut) atnāk tikai kā papildinājums. Un nepieciešams tiekties pēc tā, lai sasniegtu pamatstāvokli, nevis papildstāvokli.

Galvenais ir mazais stāvoklis, atdeve atdeves dēļ, gatavība gūt apmierinājumu no minimuma. Pie tam man nav jājūt, it kā es sevi samazinātu un man kas pietrūkst, bet gluži otrādi, jājūtas pilnīgi apmierinātam.

Tāpēc, ka mazajam stāvoklim jākļūst man sirdij dārgam. Rodas jautājums, kāpēc vispār tam ir jābūt mazajam stāvoklim, nevis vienam punktam? Es nevēlos nekādu apjomu, es vēlos aizņemt pēc iespējas mazāk vietas. Lai eksistētu un visu darītu tikai citu labā, Radītāja labā, esmu gatavs saspiesties punktā un lai man pašam nekas nepiederētu. (vairāk…)

Vēl un vēl viens saplūsmes punkts

Realitāte ir nemainīga – Radītājs pastāvīgi ir labs un pastāvīgi dāvā savu Bezgalīgo gaismu. Viņš neko nemaina, augstākā gaisma atrodas absolūtā mierā, un viss ir atkarīgs tikai no mūsu tilpnēm, vēlmēm. Tāpēc nevajag gaidīt, ka dzīvē kas mainīsies.

Šāda pieeja darbojas tikai attiecībā uz masām, tās pakļaujas laika telpai. Turpretī personība, kurai saviem spēkiem jātklāj labestība, kas nāk no vienīgā Augstākā spēka un kas sniedz labu visiem bez izņēmuma, gan grēciniekiem, gan taisnīgajiem, pastāvīgi un mūžīgi – dota iespēja atklāt to nevis „savā laikā”, atbilstoši visas cilvēces dabiskajai attīstības gaitai, bet virs tā, „paātrinot laiku”.

Sacīts, ka „Israēls atrodas augstāk par visām veiksmes un likteņa zīmēm, apgaismojot (paātrinot) laikus”. Israēls, tas ir, „cilvēks, kurš tiecas tieši pie Radītāja” (jašar-eļ), Viņu atklāt, jau tagad tiek aicināts atklāt galīgo izlaboto stāvokli (Gmar Tikun) – pastāvīgo, mūžīgo un jau eksistējošo. (vairāk…)

Ar aizvērtām acīm – uz atdeves īpašību

Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ej tautas priekšā un ņem kādus Israēla vecajus sev līdzi un arī zizli, ar kuru tu esi sitis ūdeņus, paņem to un ej! Redzi, Es tur stāvēšu tavā priekšā uz klints pie Horeba, un tu sit to klinti, tad no tās iztecēs ūdens, ļaudīm ko dzert.”

Un Mozus tā darīja Israēla vecaju acu priekšā. Un tās vietas vārdu nosauca: Masa un Meriba („pārbaudījumi un ķildas”), tāpēc ka Israēla bērni bija strīdējušies un bija kārdinājuši To Kungu, sacīdami: “Vai Tas Kungs ir mūsu vidū vai nav?” (Tora „Iziešana”, Beshalach, 17:4-17:7)

Cilvēks vienmēr gaida, ka uz viņa darbībām nāks atbilde un ja viņš veic it kā pareizas darbības, tad tajā pašā brīdī viņam ir jāsaņem pareiza atbilde. Ja es pielieku pūles, lai satuvinātos ar citiem un atklātu šajā sakarā sevi, savu atdeves īpašību, tad šajā kopīgajā īpašībā, kuru mēs kopā ģenerējam, ir jāizpaužas mūsu stāvokļa augstākajam līmenim – Radītājam, tas ir, visu mūsu savstarpējo tieksmju vienam pret otru kopums, augstākās pakāpes, gaismas, piepildījuma izpausme, garīgās dzīves sajūta virs mūsu tagadējā, dzīvnieciskā stāvokļa, kas nav atkarīgs no ķermeņa nāves. (vairāk…)

Tīklveida galvojums

Jautājums: Kas ļauj domas spēkam izvest cilvēku no viņa būtības? Kapēc mūsu kopējās domas potenciāls ir stiprāks par mūsu būtību?

Atbilde: Mēs atrodamies nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņa būtībā. Mūsu vēlmes kopumā tiecas pēc uztura, seksa, ģimenes, goda apliecinājumiem, varas un zinībām. Tā arī ir mūsu būtība.

No otras puses, no tuvāko loka es saņemu spēkus, kas attiecas uz augstāku, garīgo pakāpi. Ja apkārtnē valdīs kopīgs nodoms, tad tas uz mani simtprocentīgi iedarbosies.

Šodien šīs parādības jau izpaužas: domas klejo pa pasauli līdzīgi vīrusiem, pārejot no viena cilvēka pie otra. Tās ne vien „lidinās gaisā”, tās ir saistošā tīkla daļa, šo tīklu mēs pagaidām nesajūtam, lai gan tas aptver mūs visus stingrām saitēm. (vairāk…)

Kad kritīs piekškars

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 20. p.: Mūsu „ķermenis” tā sliktajā formā, kas dots mums tagadnē, nenoniecina mūsu būtību, par cik tam un visiem tā ieguvumiem jāpazūd bez pēdām kopā ar visu nešķīstības sistēmu, kas ir to avots. Turpretī katrs, kam būs jāsadeg, jau līdzinās sadegušajam, it kā viņa nekad arī nebūtu bijis.

Dvēsele (nefeš), kas ietērpusies šajā „ķermenī”, arī ir tikai viena vēlme, taču vēlme atdot, kas nāk no četru šķīsto pasauļu ABeJA sistēmas. Tā nepastāv mūžīgi, par cik šī dodošās vēlmes forma līdzinās dzīvības Avotam un ir nemainīga.

Mēs atrodamies bezgalīgajā realitātē, bet visas pasaules (olamot), tas ir, apslēptības (alamot) ir tikai „filtri”, kas mums adaptē Bezgalības ainu, apslēptības pakāpes, kas eksistē tikai mūsu uztverē. Tās pazudīs, tikko mēs spēsim anulēt savu „ķermeni” – egoistisko vēlmi. (vairāk…)

Kāpēc izmira dinozauri?

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 18. p.: Cilvēks ir visa, kas radīts, centrs, bet pārejiem veidojumiem nav personīgās nozīmības un vērtības, izņemot to, cik lielā mērā tie ir noderīgi cilvēkam ceļā uz pilnības sasniegšanu. Tāpēc tie paceļas un nolaižas kopā ar cilvēku, bez jebkāda aprēķina attiecībā uz sevi.

Visiem nedzīvās, augu un dzīvnieciskās dabas veidojumiem nav savas personīgās vērtības, tie nevar sevi izlabot un tāpēc paceļas un nolaižas kopā ar cilvēku. Citādi sakot, cilvēks atklāj, ka visi šie radītās radības veidi, Visums, visa Zemes flora un fauna, atrodas tajā bez aprēķina attiecībā uz sevi pašiem, līdzīgi tam, kā mūsu fiziskajā ķermenī saglabājas iepriekšējās dabas pakāpes. (vairāk…)