Izskaust ar saknēm savu tieksmi nošķirties
No Bāla Sulama rakstiem („Gudrības Augļi”): Tad, kad Jēkaba dzimtas 70 dvēseles savairojās līdz 600. 000, viss atgriezās pie sākotnes un nepieciešams savākt visu ganību baru, lai nostumtu akmeni, kas aizšķērso aku. Turpretī, ja pietrūkst viena indivīda spēks, tad tas vājina visu kopīgo spēku.
Tas nozīmē, ka ikviena daļa ir nepieciešama, lai veidotu veselumu un katrs, kas bija iekļāvies kopīgajā, taču no tā ir izgājis, ne vienkārši iziet pats par sevi, bet nodara kaitējumu veselumam kopumā. Šeit slēpjas sabiedriskās lūgšanas jēga: vienam cilvēkam ir aizliegts atrauties no visiem un lūgt par sevi pašu, pat to, lai viņš viens pats sniegtu labpatiku Radītājam, tā vietā, lai kopā lūgtu par visiem.
Tas, kurš atdalās no sabiedrības un lūdz par sevi personīgi, ne vien neveido, bet gluži otrādi, posta savu dvēseli, ietērpjoties lepnības bruņās. Cilvēkam visi savi spēki jāvērš kopējā labuma vārdā visās savās lūgšanās Radītājam. Tāpēc, ka tāda ir vispārējās gaismas būtība, kas piepilda katru daļu ar nosacījumu, ka tā atceļ savu personīgo eksistenci un nesajūt sevi. (vairāk…)