Jautājums: Mēs zinām, ka starpība starp lēno ciešanu ceļu un īso ceļu ir tajā apstāklī, ka pie paātrinājuma es ne vien izjūtu spiedienu no aizmugures, bet arī pats tiecos uz priekšu…

Atbilde: Galvenais – tiekties uz priekšu. Pietiekami ar nelielu grūdienu no aizmugures – un tu atmosties, lai uzņemtos pārējo darbu. Sacīts, ka Radītājs uzliek roku uz cilvēka labo likteni, – tas ir, nosprauž tev virzienu. Pārējais ir tavās rokās.

Jautājums: Tomēr, lai tiektos uz priekšu, sākumā kaut kam ir jāpieķeras. Es taču nerāpšos augšup, turoties pie gaisa. Ko es varu satvert tur, virs galvas, lai pavirzītos augšup?

Atbilde: Nav viegli pateikt. Katram cilvēka ir „eņģelis”, kurš viņu virza. Tas ir īpašs spēks, kas mudina uz vienotību, uz dalību vispārējās sistēmas dzīvē. Rezultātā cilvēks virzās uz priekšu, vēl nezinot, kāpēc un uz kurieni, viņš virzās, pateicoties impulsiem, kas viņam nav saprotami.

Taču tie nav attīstības „veltņa” grūdieni, kas nāk virsū no aizmugures, bet gan „nākotnes aicinājuma signāli”, kas mani kaut kur vilina, kas kaut ko parāda un vispār, rada dažāda veida iespējas. Piepeši es kaut ko redzu vai dzirdu, ar kādu saduros, atrodu kādu grāmatu… Tādā veidā darbojas mans „eņģelis”.

Tādējādi pagaidām uz tavu jautājumu nav skaidras un precīzas atbildes. Taču pēc tam tu redzēsi, ka tas viss ir mūsu attīstības spēki, kurus mēs studējam „Desmit Sefirot Mācībā”. Drīz mēs ar šiem spēkiem satuvināsimies un sāksim runāt šīs grāmatas valodā…

No nodarbības: no „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 21.03.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Gribas brīvība, Ikdienas nodarbība | Add Comment →