Tiesības brīvi sķērsot realitātes robežas

Visā Univerā, sākot no Bezgalības pasaules un visām augstākajām pasaulēm: Ādams Kadmons, Acilut, Brija, Jecira, Asija, visiem parcufim un sefirot, līdz pat šai, viszemākajai un pēdējai pasaulei, kas ietver sevī visu nedzīvo visumu un augus, dzīvniekus, cilvēkus uz Zemeslodes virsas – tikai cilvēkam ir dota izvēles brīvība. Un no visiem cilvēkiem – tikai tiem, kuros mostas jautājums: „Kāda ir šīs dzīves jēga?”
Ja piepeši cilvēks sajūt vajadzību uzzināt, kādēļ viņš dzīvo, tā ir zīme, ka kopā ar šo jautājumu viņā tāpat sākusi attīstīstīties iespēja izlabot savu dzīvi, piepildīt to ar jēgu. Pats jautājums liecina par kādu saiknes rašanos ar dzīvības avotu, proti, viņam ir iespēja izlabot savu saikni ar avotu. Musdienās šis jautājums mostas vairums cilvēkos, tāpēc mēs redzam, ka pasauli pārņem depresija.
Ja mēs paši spētu noteikt, kāds ir mūsu saiknes trūkums, komutācijas bojājums, tad spētu sevi izlabot. Mēs iekļautu sevi un gan labo, gan slikto sistēmu un redzētu, kura saikne ir bojāta, bet kura izlabota. Taču mēs nespējam to izdarīt, tāpēc ka cilvēks ir radīts tikai ar ļaunuma spēku. Izņemot vēlmi baudīt pilnīgi visu, kas tikai ir iespējams, es neko vairāk nejūtu, nesaprotu un ne par ko citu nespēju domāt. Tāda ir mana iekšējā programma.Lai kur es lūkotos, lai ko redzētu un justu, lai pret ko izturētos, visa mana apzinātā un neapzinātā uzvedība, visas manas dzīves dienas virzītas tikai uz to, kā gūt personisko baudu uz katras kustības un jebkuru iespēju rēķina. Tādā veidā cilvēks ir iekārtots un nespēj no šī loka iziet.
Turpretī, ja vēlos kādam citam izdarīt labu, tad iemesls ir mana īpašā attieksme pret šo cilvēku, kuras dēļ es viņu jūtu kā sev tuvāko. Mana patīkamā sajūta ir atkarīga no viņa patīkamās sajūtas. Atbilstoši šim principam pastāv ne vien cilvēks, bet arī visa nedzīvā, augu un dzīvnieku daba. Šāda pieeja redzama visur: sākot no vismazākajām elementārdaļiņām un viļņiem – līdz pat Visuma milzīgajiem kosmiskajiem objektiem, veselām galaktikām. Visās sfērās darbojas tikai viena vēlme – sagrābt to, kas man ir noderīgs un atstumt kaitīgo.
Egoistiskā vēlme baudīt nedzīvajā, augu, dzīvnieciskajā un cilvēciskajā pakapēs darbojas tikai šādā veidā. Taču cilvēciskajā pakāpē mums vēl tiek pievienota šī īpašā izvēles brīvība. Cilvēks attīstās no dzīvnieciskās pakāpes un kādā no momentiem sāk jautāt: kādēļ viņš dzīvo, kāda ir viņa dzīves jēga, kur atrodas šīs dzīves avots, vai tai ir mērķis?
Saskaņā ar savu attīstību, pateicoties triecieniem un savas vēstures sajūtai, cilvēks pakāpeniski sāk redzēt vispārējo ainu. Tad jautājums par dzīves jēgu liek viņam noskaidrot savu vēlmi, viņš ir spiests saprast, kādēļ dzīvo. Lai arī viņa dzīvē viss ir kārtībā, taču vai tai ir kāds mērķis, ko viņš ar šo dzīvi sasniedz?
Daži nododas reliģijai, kas sniedz cilvēkam zināmu cerību, apsolot, ka viņam būs labi pēc nāves. Taču tas nav risinājums, jo šādā ceļā cilvēks praksē nesasniedz atbildi uz savu jautājumu. Viņš tikai mierina sevi ar citu cilvēku stāstiem.
Kabalas zinātne dod cilvēkam reālu iespēju atklāt realitāti, kas turpinās aiz fiziskās nāves robežām. Kā sacīts: „Savu pasauli redzēsi šajā dzīvē”. Tas nozīmē, ka pateicoties savas attieksmes mainīšanai pret esamību, cilvēks sāk redzēt pretēju realitāti, kas atrodas ārpus viņa. Viņš iziet no sevis paša ārējā pasaulē, it kā identificējot sevi ar ārējo pasauli un, pateicoties tam, atstāj savu dzīvniecisko ķermeni, dzīvniecisko pakāpi un iegūst jaunus uztveres orgānus un īpašības, kas dēvētas par cilvēciskajām.
Viņš sevi identificē un saplūst ar visu dabu, kas atrodas ārpus viņa. Līdz ar to viņš iegūst ārpus ķermenisku eksistenci, garīgo dzīvi. Tas mums ir jāizdara šeit, šajā pasaulē, šajā dzīvē, tad mēs pāriesim uz nākamo realitāti. Patlaban mēs dzīvojam realitātes dzīvnieciskajā līmenī. Mūsu pasaulē ir nedzīvā, augu un dzīvnieciskā daba, un mēs attiecamies uz dzīvniekiem, tikai daudzkārt attīstītākiem.
Taču mums nepieciešams pāriet uz cilvēcisko līmeni – cilvēka, Ādama pakāpi, tas ir, pakāpi, kas „līdzīga” (dome) augstākajam spēkam, mīlestības un atdeves spēkam. Tad, kad cilvēks iziet no sevis, viņš sāk redzēt un sajust šo citādo realitāti. Viņš sāk just dzīvi ārpus ķermeņa, gluži kā kopējā matricā, eksistējot augstāk par materiālo.
Tieši šāda eksistence tiek dēvēta par cilvēcisko līmeni. Mēs to sasniedzam, pateicoties tam, ka pievelkam atdeves spēku, kas pastāv dabā, pievienojam šo spēku savam saņemšanas spēkam, sava egoisma spēkam un sākam šo egoismu labot, to pārvēršot atdevē. Šādā ceļā mēs pārejam uz garīgo līmeni.
Mūsdienās mēs atrodamies pārejā no vienas pakāpes uz citu un vistuvākajā laikā redzēsim, kā visai pasaulei nāksies pāriet uz šo nākamo attīstības posmu.
No nodarbības: no Rabaša raksta, 19.03.2013.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed