Šodien realitātes ainu es uztveru egoistiskajā vēlmē, tā rezultātā es pastāvīgi jūtu nogurumu un nevēlos plaši atvērt manas uztveres logus, turklāt citus uzskatu par labāku ciešāk aizvērt. Es pastāvīgi sevi ierobežoju, jo mana vēlme ir ļoti maza, ļoti šaura.
Mēs veidojam visas iespējamās ierīces, kas ļauj paplašināt mūsu pasaules uztveri: teleskopus, mikroskopus, radiouztvērējus – un atklājam realitāti, kas ir daudzkārt daudzveidīgāka salīdzinājumā ar to, kuru paši sajūtam. Taču pat šo esamības fragmentu, kas atrodas mūsu redzes lokā, mēs cenšamies samazināt un ierobežot.
Rezultātā es nogurstu un noslēdzos sevī, līdz nomirstu. Nomirstu tāpēc, ka piekrītu nomirt, vēlos sašaurināt savus uztveres instrumentus. Man apnīk šī aina, un es pakāpeniski izdziestu kopā ar savas dzīves norietu. Lūk, tas norisinās saņemošajā vēlmē.No otras puses, sākot veidot virs tās atdeves vēlmi, es atveros un atklāju realitāti, kas atrodas ārpus manis, ārpus mana egoisma. Tā ir mūžīgā realitāte, un tā sāk man dot dzīvības spēkus. Lai arī tagad mans ķermenis nomirst dabiskā veidā, es dzīvoju uz citas „teritorijas”, kas atrodas virs laika un izplatījuma. Tur es saņemu gaismu, kas līst no visām pusēm.
Mūsu pasaulē mēs pārvietojamies no vienas vietas uz citu, kur redzam kādu nezināmu esamību. Taču, ja es pārvietotos ar ātrumu, kas tuvu gaismas ātrumam, tad telpiskās izliekšanās rezultātā es redzētu realitāti, kas aptver mani no visām pusēm. Pie tam runa neiet par manu redzi – tādā veidā pie manis nonāktu pati gaisma. Analoģiski tam es izeju no „taisnvirziena” uztveres un ienāku koncentriskajās aplocēs, apkartējā gaismā (O”M).

Tieši tādā veidā mēs samazinām laiku. Tāpēc ka laiks un telpa šajā gadījumā „tiek iestatīti uz nulli” un es ne tikai saņemu gaismu no visām pusēm, bet sāku uztvert visu esamību, kas atrodas šajos koncentriskajos riņķos, paceļos virs laika. Tagad man laiks vairs neeksistē, tas vienkārši nevar pastāvēt. Vairs nav starpposmu starp „šodien” un „rīt”, nav atstarpju starp diviem mirkļiem – visu es saņemu vienlīdzīgi no visām pusēm, viss savstarpēji kompensējas, anulējas un es pastāvīgi atrodos visā, vienotā kompleksā, nedalāmajā Universa realitātē.
No nodarbības: no „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 19.03.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →