No Bāla Sulama rakstiem („Gudrības Augļi”): Tad, kad Jēkaba dzimtas 70 dvēseles savairojās līdz 600. 000, viss atgriezās pie sākotnes un nepieciešams savākt visu ganību baru, lai nostumtu akmeni, kas aizšķērso aku. Turpretī, ja pietrūkst viena indivīda spēks, tad tas vājina visu kopīgo spēku.

Tas nozīmē, ka ikviena daļa ir nepieciešama, lai veidotu veselumu un katrs, kas bija iekļāvies kopīgajā, taču no tā ir izgājis, ne vienkārši iziet pats par sevi, bet nodara kaitējumu veselumam kopumā. Šeit slēpjas sabiedriskās lūgšanas jēga: vienam cilvēkam ir aizliegts atrauties no visiem un lūgt par sevi pašu, pat to, lai viņš viens pats sniegtu labpatiku Radītājam, tā vietā, lai kopā lūgtu par visiem.

Tas, kurš atdalās no sabiedrības un lūdz par sevi personīgi, ne vien neveido, bet gluži otrādi, posta savu dvēseli, ietērpjoties lepnības bruņās. Cilvēkam visi savi spēki jāvērš kopējā labuma vārdā visās savās lūgšanās Radītājam. Tāpēc, ka tāda ir vispārējās gaismas būtība, kas piepilda katru daļu ar nosacījumu, ka tā atceļ savu personīgo eksistenci un nesajūt sevi.

Pastāvīgi jāatceras, ka visas domas, kas pie mums atnāk, ir „palīdzība no pretējā”, šī palīdzība sniedz mums iespēju nostiprināties un, pateicoties tai, attīstīties. Mums jāpaceļas virs katra traucēkļa un vēl stiprāk jāpievienojas kopīgas ģimenes sajūtai: „kā viens cilvēks ar vienu sirdi”.

Nedrīkst šīs domas no sevis atlaist, šo sajūtu, ka mēs visi piederam vienai ģimenei. Turklāt kopīga vienas ģimenes sajūta arī ir Radītāja sajušana, kurš sāk valdīt starp mums, mūsos, ar nosacījumu, ka mēs pastāvīgi tiecamies just savu vienotību, neskatoties uz visiem traucēkļiem.

Tas ir mūsu darbs. Mums par to viens otram jāatgādina, taču vēl labāk, censties to darīt domu līmenī. Noturēties šajās domās pašam un pūlēties ar domas palīdzību ietekmēt visus biedrus un visu pasauli, fokusējot akcentu uz iekšējām darbībām. Tas ir mūsu uzdevums esošajā periodā, šis uzdevums mums neatlaidīgi jāpilda, līdz sasniegsim panākumus.

Tas ietver izteiciena jēgu: „Israēls, Tora un Radītājs – viens veselums”. Tie, kuri tiecas atklāt Radītāju (jašar-eļ), izmanto savstarpējā saiknē visus kabalistu padomus, lai sasniegtu savienošanos, kurā izpaudīsies Radītājs.

Tādējādi pat visgaišākā lūgšana, ar vislabākajiem nodomiem, taču kas nav sabiedriska un nav vērsta uz visas sabiedrības labumu kā vienu veselumu, bet nāk no cilvēka, kurš atdala sevi no citiem, ne vien nepalīdz, bet tieši otrādi, kaitē! Nošķirtība un attālināšanās, pie tam tīšprātīga, ir jāizskata kā nepieļaujama uzvedība, visnopietnākais traucēklis un jāpūlas izskaust to pašās saknēs.

No sagatavošanās nodarbībai, 17.03.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks | Add Comment →