Jautājums: Kā lai noturas, ja pēkšņi sajūti Radītāja mīlestību pret tevi?

Atbilde: Patiesībā tas nav viegli. Nav lielākas problēmas, kā sajust Radītāja mīlestību, tas cilvēku vienkārši izsit no sliedēm. Tāpēc jau iepriekš ir jāapbruņojas, strādājot grupā ar biedriem, attīstot savstarpējo galvojumu. Galvojums kļūs mums kā instruments, kas ļauj sasniegt svētbijīgas trīsas.

Tieši tāpēc tilpne sašķeļas vairums lauskās, kuras mums nepieciešams atkal salīmēt kopā, pretojoties to izvēlei. Tās pretojas un nevēlas „salīmēties” kopā. Caur to saplūsmi mēs iegūstam saplūsmes ar Radītāju īpašību. Es strādāju ar biedriem, lai mēs spētu izveidot savstarpējo saikni un tādā veidā sasniedzu svētbijīgas trīsas Radītāja priekšā.

Tieši tas mums jāizveido radījumā, tādēļ mēs dzīvojam. Visa radība jau eksistē, vienīgais, kas pietrūkst ķēniņa dārgumu krātuvē, – svētbijīgas trīsas Radītāja priekšā. Šī misija ierakstīta mūsu informācijas gēnos un ja mēs sāksim to realizēt, tad atklāsim, – lai uzturētos atdeves īpašībā, mums jāatrodas bailēs. Man jābīstas gūt baudu no savas atdeves, tai visai ir jāatrodas ārpus manis un nekam pie manis nav jāatgriežas.

Pat ja es atdodu un zinu, kam atdodu un cik, to precīzi aprēķinot, man nav jāsajūt nekāda kompensācija savā labā. Es nevēlos sajust kādu baudu – tikai pašu darbību. Pēc tam es izlemju, ka vēlos tāpat arī sajust baudu un darbību, taču to visu nododu tam, kam atdodu. Tā tas turpinās līdz brīdim, līdz sasniegšu pēdējo 4. stadiju – absolūtu atdevi.

Radījumā ir absolūti viss, izņemot to, kas jāpapildina pašam cilvēkam – svētbijīgās trīsas. Iedomājies, ka pašlaik tu atrodies milzīgā pasaulē, taču tā visa ir tumša. Turpretī tev nepieciešams ieslēgt gaismu ar izslēdzēju, kas izveidots no tavām trīsām un līdz ar to tu apgaismo visu Universu.

Tās ir bailes par to, lai nesaņemtu baudu tieši no atdeves, no tā, ka tu pārvaldi Universu Radītāja vietā, no savas tuvības Viņam, no baudas, kuru Viņš tev dod, no tā, ka tu piepeši atklāj, ka esi vissvarīgākais cilvēks pasaulē.

Radītājs atnāk pie tevis un saka: „Es izvēlējos tevi no visiem cilvēkiem! Nav neviena cita, kas līdzinātos tev. Visā, kas radīts, visā Universā – tu esi vienīgais cilvēks”. Tev ir jābūt gatavam pieņemt šādu attieksmi, kas paceļ cilvēku lielā augstumā, taču līdz ar to nekļūt iedomīgam.

Tu spēji sniegt Radītājam prieku un jūti, cik lielu baudu Viņam sagādā. Katrs sajutīs, ka viņš ir īpašs savā punktā un, izņemot viņu, tur nav neviena cita. Tāpēc jāgatavojas tam, lai pieņemtu šo atklāsmi, saplūsmi. Šeit mums arī kļūst saprotams, ka saņemošajās vēlmēs mēs nekad neko nesaņemsim un mums no tām pilnīgi jāatsakās.

Trīsu tilpne atsakās no saņemošās tilpnes un pilnībā tevi orientē Radītāja virzienā, gluži kā prožektors. Tad tu sāc strādāt ar atdeves vēlmēm, kurās atklājas milzīga gaisma. Tu pārej uz citu pusi un saņemošā vietā kļūsti par atdodošo: atdod, atdod, atdod…

Pie jebkuras šādas iespējas, Radītājs tev it kā liek pārvaldīt Viņa dārgumu krātuvi, lai tu visus apdāvinātu. Sanāk, ka attiecībā pret radījumiem, tu patreiz rīkojies Radītāja vietā. Iztēlojies, cik liela bauda tajā ietverta no dodošā puses, kam ir iespēja dot labestību visiem? Lūk, tas jau ir īsts darbs, no šīs vietas sākas darbs ar īstiem ekrāniem, un tu kļūsti vienlīdzīgs ar Radītāju attiecībā pret visu pasauli. Bailes nekad nepazūd, tās mūžīgi nāk tev līdzās, par cik vēlmes baudīt pamats saglabājas.

No nodarbības: no grāmatas „Šamati”, 15.03.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →