Attīstības dialektika un parāda problēma

Bāls Sulams „Miers”: Sēklas un graudi, no kuriem izaug labi stāvokļi, nav nekas cits kā sabojāti darbi. Ļaunums uzkrājas, līdz mēs saņemam tādu tā masu, kuru sabiedrība vairs nav spējīga izturēt. Tad cilvēki izjauc šādu sabiedrību un izveido labvēlīgāku stāvokli.

Visam sliktajam ir jāizpaužas tāpēc, ka tieši no tā aug viss labais. Nav iespējams nonākt pie labestības, ja iepriekš netiks atklāts ļaunums.

Principā šeit nav nekā jauna. Ābrams runāja par to pašu, tas zināms arī kabalā un ārpus kabalas. Par to liecina vēsture, daba, posmveida dialektiskā attīstība. Katrs stāvoklis eksistē līdz brīdim, kad tā trūkumi nobriest līdz zināmai pakāpei, lai iznāktu virspusē. Tieši šie trūkumi iznīcina tekošo stāvokli un veido nākamo. Tādi ir zinātniski vēsturiskie fakti.

Atbilstoši tiem pašiem likumiem attīstās arī cilvēks. Tā nav nejaušība, ka bērni neklausa vecākus – tāda ir lietu būtība.

Jautājums: Ja ļaunums ir nepieciešams, kāpēc tad Radītājs tiek dēvēts par „Labu un Labu Darošo”?

Atbilde: Tas raksturo attīstības tendenci, kas tiecas uz mērķi. Vai es spēšu attīstīties, ja man būs labi? No šāda stāvokļa nav iespējams virzīties tālāk uz priekšu. Kas mani pastums uz priekšu, ja viss jau patreiz ir pilnīgā kārtībā?

Problēma šeit ir cita: visu labo es saņemu kā pašu par sevi saprotamu. Es nevērtēju labo, nepiedodu tam nozīmi. Tieši otrādi, visu slikto es uztveru kā nepelnītu nastu.

Citādi sakot, labas un sliktas lietas es sveru uz dažādiem svariem, turklāt manu darbu gala aprēķins būs pretējs tam, ko es nomērīju sev dzīves gaitā. Nevienu no šīs dzīves „dūrieniem” es nespēju aizmirst. Kāds atsaucas par mani nievājoši, un es „vāros” vairākus mēnešus, līdz atradīšu iespēju, kā „atgriezt parādu”. Turpretī viss tas, ko es iekšēji esmu uz viņu „izlējis” visu šo laiku, ir normāli un dabiski. „Tā viņam arī vajag”.

Jautājums: Tomēr jābūt kādai proporcijai starp nelaimēm un prieku? Taču tā vietā man saka, ka es jau sākotnēji esmu Radītājam parādā. Sacīts: „Viss dots uz parāda, un tīkls izmests virs visiem dzīvajiem, tirgotava ir atvērta un tirgonis dod uz parāda, grāmata atvērta, un roka pieraksta un katrs, kurš vēlas ņemt uz parāda, lai atnāk un paņem…” Ko tad īstenībā Viņš man dod uz parāda?

Atbilde: Visa jēga ir tajā aspektā, ka tu vari paņemt preci no „tirgotavas”, taču samaksāt vēlāk. Šodien pārtikas preču pārdotavās ir pieņemta tāda pati sistēma: saimnieks pieraksta burtnīcā pastāvīgo tuvāko māju apmeklētāju parādus, un mēneša beigās viņi apmaksā savus rēķinus. Lūk, ceļā uz mērķi var ņemt uz parāda. Turklāt tu to apmaksāsi nevis starpposmos, bet pēc tam, kad būsi sasniedzis mērķi.

Pašlaik tu tikai prasi Saimniekam spēkus, vēloties iegūt vienas vai otras labdarības: „Kur te ir Tavs dāsnums? Kur ir empātija?” Lūdzu, ņem no plauktiem visu, ko vēlies, viss ir tavā rīcībā. Tikai pašās beigās, kad būsi pabeidzis savu darbu, tu atgriezīsi parādu.

Tad tev būtībā vairs nav ko atgriezt, jo pa to laiku esi jau tik lielā mērā mainījies, ka neko vairs neesi parādā.

Tāpēc nedomā, ka Radītājam no tevis vajadzīga samaksa. Nē, Viņam ir vajadzīga tikai tava attieksme, tas, ka tu piekrīti Viņa veiktajiem parādu aprēķiniem un ne vairāk. Vadoties no „veselā” egoisma, mēs redzam šeit zināmu „triku” no Radītāja puses, taču īstenībā viss ir gluži otrādi. Piekrītot saņemt spēkus, kas ļauj laboties, tu tajā pašā brīdī tos saņem un līdz ar to nomaksā rēķinu.

No nodarbības: no raksta „Miers”, 15.03.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: