Bērns, kurš aug par prieku Tēvam

No raksta „Ierobežojums” („Šamati”, nr. 53): Mazā stāvokļa (katnut) veidošanās kalpo par pamatu pakāpiena dzimšanai un šim stāvoklim ir jābūt mūžīgam. Turpretī lielais stāvoklis (gadlut) atnāk tikai kā papildinājums. Un nepieciešams tiekties pēc tā, lai sasniegtu pamatstāvokli, nevis papildstāvokli.

Galvenais ir mazais stāvoklis, atdeve atdeves dēļ, gatavība gūt apmierinājumu no minimuma. Pie tam man nav jājūt, it kā es sevi samazinātu un man kas pietrūkst, bet gluži otrādi, jājūtas pilnīgi apmierinātam.

Tāpēc, ka mazajam stāvoklim jākļūst man sirdij dārgam. Rodas jautājums, kāpēc vispār tam ir jābūt mazajam stāvoklim, nevis vienam punktam? Es nevēlos nekādu apjomu, es vēlos aizņemt pēc iespējas mazāk vietas. Lai eksistētu un visu darītu tikai citu labā, Radītāja labā, esmu gatavs saspiesties punktā un lai man pašam nekas nepiederētu.

Patiešām, tā ir pareiza pieeja. No šāda stāvokļa mēs sākam garīgās realitātes izzināšanu. Taču sākot domāt par to, ar ko Radītājam sagādāt prieku, mēs saprotam, ka šim nolūkam jāsaņem visas īpašības, vēlmes un jāmaina tās no egoistiskajām uz atdodošajām.Tādā ceļā mēs pārvēršamies par garīgo embriju, kurš pieaug savā apjomā, lai tiektos sasniegt Radītāju, „pielipinātos” Viņam un tādā veidā sagādātu Viņam baudu.

Bez tā mēs neattīstāmies kā embrijs mātes ūdeņos. Ik sekundi, katru mirkli, jebkura kustība un jebkurš grams, kas palielina svaru un veicina embrija ķermeņa attīstību, notiek tikai tādēļ, lai sagādātu prieku Radītājam. Tam jājūt, cik lielā mērā viņš ar to priecē Radītāju.

Laikā, kad viņš nāk pasaulē, dzimšanas mocībās, ar galvu lejup, – uz katra soļa viņš pārbauda, vai ir to izdarījis ar nolūku sniegt baudu Tēvam. Tad, kad jau piedzimis, barošanas laikā, viņš turpina attīstīties, gluži kā zīdainis, kas guļ mātes rokās – tāpat arī cilvēks atrodas Radītāja rokās.

Viņš jau sāk strādāt ar savu vēlmi un daļēji sevi ierobežot, taču ikviena viņa darbība, kas paredzēta ierobežojumam vai augšanai, notiek vien tāpēc, lai sagādātu Radītājam prieku. Tādā veidā cilvēks aug.

Punkts, no kura viņš sāka augt un kuru vairs nevēlas, paliek viņam kā centrs. Uz šī punkta viņš stāv, vairs nevēloties nepieciešamo eksistenci, taču viss pārējais, kas viņam jāpieliek klāt šim punktam, nepieciešams tikai tādēļ, lai sniegtu prieku Radītājam. Tikai tas ir visu viņa darbību, proti, jebkura ierobežojuma un prieka virzošais motīvs.

Tieši par to viņš priecājas: ne par sevi pašu, bet par to, ka sagādāja prieku Radītājam. Pateicoties tam, viņš sasniedz saplūsmi kā starp diviem mīļiem draugiem, kuri viens otru jūt.

No nodarbības: no grāmatas „Šamati”, 14.03.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: