Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ej tautas priekšā un ņem kādus Israēla vecajus sev līdzi un arī zizli, ar kuru tu esi sitis ūdeņus, paņem to un ej! Redzi, Es tur stāvēšu tavā priekšā uz klints pie Horeba, un tu sit to klinti, tad no tās iztecēs ūdens, ļaudīm ko dzert.”

Un Mozus tā darīja Israēla vecaju acu priekšā. Un tās vietas vārdu nosauca: Masa un Meriba („pārbaudījumi un ķildas”), tāpēc ka Israēla bērni bija strīdējušies un bija kārdinājuši To Kungu, sacīdami: “Vai Tas Kungs ir mūsu vidū vai nav?” (Tora „Iziešana”, Beshalach, 17:4-17:7)

Cilvēks vienmēr gaida, ka uz viņa darbībām nāks atbilde un ja viņš veic it kā pareizas darbības, tad tajā pašā brīdī viņam ir jāsaņem pareiza atbilde. Ja es pielieku pūles, lai satuvinātos ar citiem un atklātu šajā sakarā sevi, savu atdeves īpašību, tad šajā kopīgajā īpašībā, kuru mēs kopā ģenerējam, ir jāizpaužas mūsu stāvokļa augstākajam līmenim – Radītājam, tas ir, visu mūsu savstarpējo tieksmju vienam pret otru kopums, augstākās pakāpes, gaismas, piepildījuma izpausme, garīgās dzīves sajūta virs mūsu tagadējā, dzīvnieciskā stāvokļa, kas nav atkarīgs no ķermeņa nāves.

Ja cilvēks to gaida, tad viņa cerības nav labas, tāpēc ka tādā gadījumā viņš strādā, lai saņemtu garīgo atalgojumu.

Izejot caur tuksnesi, cilvēki cerēja, ka atradīs ūdeni un dateles un viss būs kārtībā. Tas nozīmē, ka atbilstoši savām ieguldītajām pūlēm viņi iegūs atdeves īpašību (ūdens) un piepildījumu šajā īpašībā: saprāta gaismu, hohma gaismu.

Taču cilvēkam tik lielā mērā ir jāatrodas atdevē, lai, izņemot šo darbību, neko neprasītu, tas ir, – atrasties augstāk par jebkuru rezultātu. Pat ja viņš neko nesaņems, pati šī darbība viņam jau nozīmē piepildījumu, sniedz prieku.

Tāpēc starp cilvēku un Radītāju pastāvīgi rodas strīdi, kas atkārtojas uz katra pakāpiena, līdz pat galīgās labošanās beigām. Visas īpašības cilvēkā, kas dēvētas „tauta”, apvienojas un prasa saprast vismaz to, kā viņš rīkojas, pareizi vai nē.

Taču arī tas ir atalgojums! Tā nav pilnīga, monolīta atdeve!

Atdeve nozīmē, ka tu virzies uz priekšu ar aizvērtām acīm, pilnīgi neredzot sava darba rezultātu, – tu vienkārši atdod.

Tas šķiet neiespējami, tāpēc ka ir pretrunā visiem šīs pasaules likumiem. Taču tieši uz šo pilno, monolīto atdevi mums ir jāiet un tad sasniegsim Radītāja īpašību.

Šeit pastāv vēl vairums psiholoģisku un garīgu nianšu. Tomēr mēs virzāmies uz priekšu, pateicoties tam, ka pastāvīgi atrodamies savas egoistiskās dabas atklāšanas stadijā, prasot pastāvīgi jaunas darbības un piepildījumus, kuru nav.

Šajos strīdos mēs sākam atklāt savas iekšējās, arvien egoistiskākas vēlmes. Tas, kas man iepriekš šķita mana pareizā garīgā tieksme sasniegt atdevi, piepeši, tieši otrādi, ir egoistiska. Tas, kas iepriekš man šķita altruisma, atdeves un mīlestības, izplatīšanas uz ārieni kalngals, piepeši katrā jaunā, augstākā pakāpē atklājas kā rīcība, kuru esmu veicis, vadoties no sava iekšējā egoistiskā avota, aicinājuma, tieksmes.

Sanāk, ka „ar Israēla dēlu strīdiem” netiek domāts, ka viņi ir rīkojušies nepareizi. Gluži otrādi, viņi rīkojas pareizi un tāpēc saduras ar tādām problēmām.

Visas šīs pakāpes ir obligātas. Tāpēc tās arī tiek aprakstītas Torā, kura ikvienam cilvēkam rezultātā kļūs par instrukciju, lai ienāktu garīgajā pasaulē, izzinātu Radītāju. Tieši balstoties uz šo instrukciju, mums atklāsies garīgās pakāpes.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 11.02.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Tora | Add Comment →