Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 18. p.: Cilvēks ir visa, kas radīts, centrs, bet pārejiem veidojumiem nav personīgās nozīmības un vērtības, izņemot to, cik lielā mērā tie ir noderīgi cilvēkam ceļā uz pilnības sasniegšanu. Tāpēc tie paceļas un nolaižas kopā ar cilvēku, bez jebkāda aprēķina attiecībā uz sevi.

Visiem nedzīvās, augu un dzīvnieciskās dabas veidojumiem nav savas personīgās vērtības, tie nevar sevi izlabot un tāpēc paceļas un nolaižas kopā ar cilvēku. Citādi sakot, cilvēks atklāj, ka visi šie radītās radības veidi, Visums, visa Zemes flora un fauna, atrodas tajā bez aprēķina attiecībā uz sevi pašiem, līdzīgi tam, kā mūsu fiziskajā ķermenī saglabājas iepriekšējās dabas pakāpes.

Tādējādi, atkarībā no tā, kā es izlaboju savu vēlmi cilvēciskajā pakāpē, šajā labošanās procesā iekļaujas nedzīvā, augu un dzīvnieciskā līmeņa vēlmes. Pie tam es patiesībā jūtu to iekļaušanos, bez jebkādas piederības ārējai esamībai. Tāpēc, ka esmu šīs vēlmes izgājis un tās arī izlabojās, turklāt daļēji izzuda.

Pirms miljoniem gadu izmira dinozauri, arī šodien notiek sugu izmiršana, turpretī zinātnieki atklāj vairums jaunu sugu, par kurām iepriekš nezināja. Tas viss ir projekcija attiecībā uz to, kas notiek ar mūsu vēlmēm. Tāpēc nevajag krist panikā attiecībā uz iespējamo cilvēciskās dzimtas izmiršanu. Vienkārši dažas vēlmes mūsos sevi ir izsmēlušas, pabeigušas savu aktīvo ciklu un izzūd. Tās vairs nav nepieciešamas – un tās „atgriežas pīšļos”.

No nodarbības: no „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 11.03.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →