Un Mozus tiem sacīja: “Lai neviens neko no tā (manna) neatlicina līdz rītam.” Taču viņi neklausīja Mozu un atstāja no tā līdz rītam un radās tārpi, un tas kļuva smirdīgs un Mozus uz viņiem sadusmojās. (Tora, „Iziešana”, „Beshalach”, 16:19).

Tas norāda uz ticības trūkumu. Ja tu aiztaupi rītdienai, tad vairs neatrodies Radītāja pasaulē, bet atrodies savā pasaulē.

Tā ir pastāvīga cīņa, kas noris katru sekundi. Šai cīņai jānāk līdzās cilvēkam attiecībā pret visu: skatienu uz pagātni, tagadni, nākotni, uz attieksmi pret sevi un apkārtējiem, uz novērtējumu attiecībā pret visu, kas ar tevi notiek. Tas ir „es” un mana attieksme pret visu: kur es šeit atbrīvojos no sava „es”?

Lūgšana ir cilvēka tieksme sasniegt atdeves īpašību. Tam seko ļoti nopietna pāreja: atteikšanās, samazinājums, pacelšanās virs sevis un tas ietver sevī vairums citu nosacījumu. Pamēģiniet uzzīmēt uz grīdas savu attēlu un sāciet to mīdīt kājām – tas ir tas, no kā jūs vēlaties atteikties, tas ir, no sevis tagadējā. Mēģiniet sajust sevī šos stāvokļus.

Replika: Taču pastāv arī vēl cita attieksme, kā anekdotē: plūdi, cilvēks sēž uz jumta, garām iet laiva ar cilvēkiem, kuri piedāvā viņam palīdzību, bet viņš atbild: „Nē, mani glābs Radītājs”. Atlido helikopteris: „Nāc, mēs tevi izglābsim”, – „Nē, mani izglābs Radītājs”. Tā viņš arī noslīka.

Atbilde: Tā ir neiedomājam lepnība: „Mani glābs Radītājs”. Tas ir, cilvēks sevi neidentificē ar pasauli, nesaprot, ka Radītājs atrodas it visā: laivā, helikopterī – visur. Viņš nesaista ar to Radītāju, bet dala pasauli vairums dažādos starpniekos, domās, spēkos. Tas notiek aiz nespējas sajust Radītāju kā vienotni.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 04.02.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Tora | Add Comment →