No Rabaša raksta “Kāpēc aizliegts svētīt tukšu galdu”: Cilvēkam ir jātic, ka visi viņa kritumi doti tādēļ, lai katrā kritumā viņš sajustu Radītāja palīdzības nepieciešamību. Šāda vajadzība ir tilpne, kas var piepildīties ar Radītaja gaismu.

Tikai Radītājam ir zināms, cik lielai ir jābūt cilvēka vēlmei, viņa tilpnei. Tad, kad Radītājs redz, ka šī tilpne jau pietiekama, lai saņemtu gaismu, Viņš acumirklī to piepilda. Tāpēc nevajag krist izmisumā no kritumiem, bet jātic, ka “acumirklī atnāks Radītāja glābiņš” un katrs kritums var kļūt pēdējais piliens, kas pietiekams, lai izveidotu tilpni, kas nekavējoties tiks piepildīta ar Radītāju.

Visi traucēkļi nav šķēršļi, bet “palīdzība no pretējā”. Katrā problēmā uzreiz jāpamana Radītāja aicinājums, kurš tādā ceļā vēlas pietuvināt sev cilvēku un tāpēc modina tevī attālinājuma sajūtu. Tad tev rodas iespēja pacelties virs sava trūkuma sajūtas, virs traucēkļa un tiekties uz saplūsmi, uz atdevi. Pēc dažiem tādiem gadījumiem tu sasniegsi vēlmes spēku, kas pietiekams, lai piepildītos ar Radītāja atklāsmes gaismu.

Taču, no otras puses, ja tu pastāvīgi strādā ar šādu metodi, tad tas būs darbs kreisajā līnijā. Tāpēc ka tu strādāsi tikai ar savu trūkumu, un tas nav labi. Šādā veidā tev ir jāstrādā tikai tad, ja esi jau iekritis bedrē. Nedrīkst pašam tiekties meklēt šo trūkumu, to dara tikai aiz bezizejas. Kamēr ar tevi tāda avārija nav notikusi, tev jāstrādā labajā līnijā un pastāvīgi jātiecas uz pilnību.

Pilnība nozīmē, ka tu neizjūti nekādu trūkumu un katru mirkli atrodies „hefec-hesed”, tīras atdeves stāvoklī. Turpretī Radītājs, kad nepieciešams, radīs tev avāriju darbā, trūkuma sajūtu dažādās vēlmēs.

Tāds ir mūsu darbs: tu pats pastāvīgi veic soli ar labo kāju – līdz brīdim, kad Radītājs liks tev veikt soli ar kreiso kāju, lai rezultātā tu sasniegtu pilnu vēlmi. Tajā mirklī, kad tu sasniedz monolītu tilpni, tajā momentāni atklājas gaisma.

No sagatavošanās nodarbībai, 10.03.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →