Un visa Israēla bērnu draudze devās ceļā no Elimas, un tie nonāca Sina tuksnesī, kas atrodas starp Elimu un Sinaja kalnu; tas notika otrā mēneša piecpadsmitajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes. Un visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī. Israēla bērni teica viņiem: “Kaut Tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam, ko ēst; jo jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā.” (Tora, „Iziešana”, „Beshalach”, 16:1-16:3)

Israēla dēli iznāca no Ēģiptes. Viņi izrāvās no sava egoisma un, izejot visas likstas, pacēlās līdz „Elimas” līmenim – līdz Binas līmenim. Elima – no vārda El, kas nozīmē „Dievs”, „Radītājs”.

Pēc tam viņi nonāca Sina („sinà” – “ienaids”) tuksnesī, tas ir, krita naidā, atjaunoja egoismu un nonāca pie Sinaja kalna – ego izpausmes pamatpunkta.

Dabiski, viņi sāk kurnēt, jo viss, ko viņi izgājuši, gan labais, gan sliktais, viņu pašreizējā stāvoklī tiek sajusts kā kaut kas neizturams! Šādā stāvoklī cilvēks nevar samierināties ar viņā izaugušo egoismu: labāk nolemt sevi bojāejai, pazust nebūtībā, nekā izjust tādu neiedomājamu naidu.

Runa iet par pilnīgi citādu egoisma sajūtu. Viņi atdalījās no Ēģiptes un tagad visu sāk redzēt jau pareizā gaismā. „Sinaja kalns” simbolizē cilvēka iekšējos stāvokļus, iekšējo ģeogrāfiju. Pateicoties tam, ka cilvēks izgājis visus šos posmus: iemācījās, redzēja, pārliecinājās, sajuta sevi un citus, attiecības starp cilvēkiem, – viņš nonāk tādā stāvoklī, ka nespēj izturēt savu naidu pret citiem. Viņš uzskata par labāku vispār pazust nebūtībā, nekā just pret viņiem tādu sajūtu.

Tāpēc Israēla tauta uzskata par labāku atgriezties jebkurā citā stāvoklī, nekā sajust šādu attieksmi un redzēt tajā sevi. Tā ir laba sajūta – virzīšanās uz priekšu.

No TV pārraides „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 04.02.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs | Add Comment →