Pirmtēvu izteicieni: Viss ir dots pret ķīlu, pārdotava atvērta un tirgotājs dod uz parāda, grāmata atvērta un roka pieraksta un jebkurš, kas vēlas ņemt uz parāda, lai atnāk un paņem. Turpretī parādu piedzinēji ikdienu atkal un atkal apstaigā un piedzen no cilvēka parādu, ar viņa ziņu un bez viņa ziņas, un viņiem ir uz ko balstīties. Turklāt tiesa ir taisnīga, un viss ir gatavs mielastam.

Jautājums: Vai „taisnīga tiesa” ir tas verdikts, kas tiek piespriests dvēselei?

Atbilde: Protams. Mēs satuvināmies ar tiesas un žēlsirdības palīdzību, balstoties uz „rūgtumu” un „saldmi”. Tie māca mūs, attīsta, lai mēs varētu sajust Radītāju. Viņš pats arī pauž pret mums „rūgtu” un „saldu” attieksmi, proti, runā „valodā”, kuru mēs spējam saprast. Tieši tāpat vecākiem attieksmē pret bērnu nākas pārgrozīt savus izklāstus tajās vai citās iedarbības formās, – viņam patīkamās vai ne ļoti.

Taču runa neiet par pašu baudas un ciešanu „valodu”. Vienkārši pateicoties tām, es sasniedzu iekšējo saplūsmi starp divām daļām, it kā stāvošām aizmugurē.

Radītājā ir kaut kas un ko līdzīgu Viņš vēlējās radīt arī radījumā. Tad sevī un radījumā Viņš izveidoja saiknes sistēmu, kas ir Viņa „valoda”, kura izmanto saņemšanas un atdeves jēdzienus.

Tas viss paredzēts, lai mēs zināmā veidā nodibinātu iekšējo savstarpējo saikni starp savām sākotnējām daļām. Tās nevar apvienoties bez speciāla „adaptera” – baudas un ciešanu, „rūgtuma” un „saldmes”, īstenības un melu, atdeves un saņemšanas „valodas”.

Turpretī tur, nopakaļ, vairs nav ne saņemšanas, ne atdeves, bet ir kas daudzkārt dziļāks, to nav iespējams izskaidrot vārdos…

No nodarbības: no raksta „Miers”, 08.03.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →