Jautājums: Kāpēc Radītājs ir tik bargs pret radījumu, uzstādot viņam stingrus, nemainīgus likumus? Kāpēc Viņš nevar būt piekāpīgs kā tēvs dēlam?

Atbilde: Neviens bērns nevar attaisnot tēva stingrību. Ar savu bērnišķīgo prātu viņš nespēj saprast tēvu un saskatīt nākamās sekas, labumu, kuru viņam dod audzināšana. Bērns vēlas rotaļāties no rīta līdz vakaram un mieloties tikai ar konfektēm, skatīties televizoru. Viņš nevar attaisnot vecāku uzstājību, bet klausa viņus tikai aiz bezizejas, jūtot savu atkarību no viņiem, nevis tāpēc, ka apzinās viņu taisnīgumu.

Garīgajā pasaulē viss ir daudz sarežģītāk, tāpēc mēs nejūtam, cik maigi pret mums izturas augstākā vadība. Mūsu pasaulē bērns nav tiešs pretstats tam, par ko viņam būtu jākļūst. Ja bērns ir paklausīgs un veic uzdotos mājasdarbus, aiz sevis novāc, tad vecāki neizvirza viņam pretenzijas, jo no viņa vairs arī nav ko prasīt.

Turpretī garīgajā pasaulē tā nav, tur pastāvīgi tu esi noziedznieks, jo sākotnēji jau esi atnācis uz turieni ar sašķeltām vēlmēm. Taču pret tevi izturas ar labsirdību, nodod tev labošanās metodiku, tev organizē grupu, gluži kā bērnudārzs ar audzinātāju, dod tev dažādas rotaļlietas. Tā ir liela palīdzība no augšienes un žēlsirdība, kas piedod tev visus grēkus un atbalsta tevi it visā, lai tikai tu spētu vismaz nedaudz izlaboties un sasniegtu vismaz nelielu sapratni.

Mūsu pasaulē pieņemta tā dēvētā „pērtiķu” (kufim) audzināšana, kuras pamatā ir vardība (kfija) pret bērnu. Turpretī garīgajā pasaulē vardarbība nav iespējama. Es varu redzēt, ka skolnieks ilgus gadus nemainās un pieļauj vienas un tās pašas kļūdas, iekrīt tajās pašās bedrēs un es neko viņam nevaru pateikt. Es pats tāds biju, un tā turpinās visa ceļa garumā.

Tāds ir ceļš, te neko nevar darīt. Iekāms cilvēks pats neuzstādīs sev morāli, metodiku, savu Toru, viņš nespēs virzīties uz priekšu. Šeit nevar būt vardarbības, ir tikai apziņa.

Tāpēc mēs nevaram sūdzēties, ka atrodamies cietsirdīga Tēva varā, neskatoties pat uz visiem briesmīgajiem notikumiem, kas norisinājās vēstures gaitā. Mēs nespējam tos attaisnot, taču pēc tam redzēsim, ka visas augstākās vadības darbības nāca no mīlestības. Turpretī pagaidām, raugoties no mūsu esošā stāvokļa, to nav iespējams attaisnot, jo mēs atrodamies no tā pārāk tālu. Tad, kad atklāsies īstenība, mēs redzēsim, cik lielu labošanos tas deva.

„Likums ir paredzēts, lai to nepārkāptu” – nozīmē, ka likums ir viens. Pastāv gaisma un tilpne, tās viena otrai atrodas pretstatā – lūk, arī viss likums. Pēc tam, kad tās viena otrā iekļaujas, no šīs iekļaušanās rodas attīstības likums, kas dēvēts par īpašību līdzības likumu. Viss nāk no viena nodoma, tas ir kā viens likums.

Rezultātā man jāsasniedz stāvoklis, kad vēlēšos šo likumu pildīt pēc savas izvēles, pats, it kā neviena cita vairs nebūtu, nekāda Radītāja. It kā es būtu pats Veidotājs, kurš noraugās uz savu radījumu un uzstāda likumu, saskaņā ar kuru tam jāpastāv. Tas nozīmēs, ka esmu sasniedzis līdzību ar Radītāju.

No nodarbības: no Bāla Sulama vēstules, 06.03.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Skolotājs un skolnieks | Add Comment →