Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 9. p.: Visas atšķirības starp dvēselēm un neizzināmo Radītāja (Acmuto) būtību ir tikai tajā aspektā, ka dvēseles ir Acmuto daļa. Tas ir, gaismas pakāpe, kas saņemta tilpnē – saņemošajā vēlmē – jau ir daļa, kas atdalīta no Radītāja. Tādā veidā dvēseles nonāca no „veseluma” un kļuva „daļa”, gluži kā akmens, kas atšķelts no klints.

Mēs patreiz atrodamies dažādu frekvenču neskaitāmu viļņu un izstarojumu izplatījumā, kas pārklāj visu spektru no nulles līdz bezgalībai. Šos viļņus mēs uztveram ar uztveres aparātu palīdzību, kuri spēj uz tiem noskaņoties. Radiouztvērējs tver vilni, tam pielīdzinoties, tas ir, ģenerējot tā kopiju, kas stājas ar to sakaros, rezonansē, savienojumā. Es uztveru to savstarpējo vienotību, piemēram, dzirdu, ja tie ir radioviļņi vai redzu, ja tas ir televīzijas diapazons.

Tāpat arī es uztveru kopīgās dvēseles „vilni”. Viss radījums ir dvēsele, garīgā tilpne, kas pilnībā piepildīta ar gaismu, Bezgalības Malhut. Tad, kad es atrodos ārpus tās, man ir tikai maziņš „sensors” – dzirkstele, kuru es saņēmu un kura man tagad ir jāattīsta, uztverot vilni aiz viļņa. Tādā veidā es veidoju „uztvērēju” un ar tā palīdzību uztveru tā „veseluma” daļu, kurā atrodos, – savas dvēseles daļu. Vispār viss Malhut telpiskais izplatījums ir mana dvēsele, kas man jāiegūst. Taču es to paužu pakāpeniski, tajā pakāpē, kādā uzlaboju savu „uztvērēju”, savu uztveres instrumentu.

Lūk, arī sanāk, ka es pats izdalu daļu no veseluma atbilstoši savām tekošajām izlabotajām īpašībām.

No nodarbības: no „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 04.03.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →