Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 8. p.: Tad, kad cilvēki viens otru mīl, tas ir tāpēc, ka starp viņiem pastāv īpašību līdzība. Ja viens mīl visu to, ko mīl otrs un ienīst visu, ko ienīst otrs, viņi ir saliedēti vienā veselumā un viens otru mīl.

Taču, ja starp viņiem pastāv kāda īpašību atšķirība, kad viens mīl kaut ko, lai gan otrs to ienīst, tad atkarībā no šīs īpašību atšķirības, viņi viens otru ienīst un ir nošķirti un attālināti viens no otra. Turklāt, ja viņi ir pretēji viens otram tik lielā pakāpē, ka viss, ko mīl viens, ir nīstams otram, tad viņi atdalīti un atrodas viens no otra tikpat tālu kā austrumi no rietumiem.

Jautājums: Par kādu mīlestību un kādu naidu šeit iet runa?

Atbilde: Tas ir raksturīgs savstarpējās attiecībās ar jebkuriem cilvēkiem: ar biedru, sievu utt. Cik lielā mērā jūs līdzināties viens otram ar savām vēlmēm un uzskatiem vai arī otrādi, – tik lielā mērā mīlat vai nīstat viens otru.

Tomēr šeit iet runa nevis par fizioloģiskajām, iedzimtajām jūtu izpausmēm un ne par vienkāršu, dabisku saikni, kas bāzējas uz ieradumu un interešu kopības. Nē, mēs runājam par diviem cilvēkiem, kuri savstarpēji strādā, lai savstarpējā vienotībā sagatavotu „vietu” Radītāja atklāsmei.

Šo vietu mēs veidojam no kopējiem, vienotiem nolūkiem. Vēlmes un domas mums ir dažādas, visi cilvēki atšķiras viens no otra, katrs ir noskaņots uz savu „frekvenci”.

Kādreiz sakariem tika izmantoti garie viļņi, pēc tam, kad bija nepieciešama papildu precizitāte un lielāka caurlaides spēja, mēs pārgājām uz daudzkārt augstāku diapazonu, kur var nodot daudz vairāk informācijas. Iepriekš visas nianses un detaļas absorbēja, nospieda garā viļņa „vāls”, taču tagad augstākajās frekvencēs noskaidrojās, ka visas ir unikālas, nelīdzinās viena otrai. Būtne no citas planētas mūsos nesaskatītu atšķirības: visiem ir rokas, kājas, acis, ausis utt. Taču iedziļinoties cilvēka raksturā, viņa būtībā, mēs atklājam lielas atšķirības. Par maz, ka katrs cilvēks ir neatkārtojams, pie tam vēl katru mirkli viņš mainās.

Kā lai apvienojamies viens ar otru?

Mēs apvienojamies ar nolūkiem. Mans nolūks ir ar visām savām īpašībām sniegt tev labestību, turklāt tavs nolūks ar visām tavām īpašībām, vēlmēm un spējām dot labestību man. Tad mēs esam vienlīdzīgi, savienoti. Savienoti ne ar pašām vēlmēm, bet ar nolūkiem, kas vērsti uz savstarpēju atdevi.

Es nelieku tev klausīties Mocarta mūziku, ja man pašam tā patīk, bet tu neliec man, piemēram, klausīties tavu mīļoto Makareviču. Nē, es izslēdzu Mocartu, „ietērpjos” tevī un pārbaudu, kas tevī atbilst tai frekvencei, ko tu mīli savā analoģiskā vēlmē. Skaidrs, Makareviču. Lai arī manā izpratnē to nevar salīdzināt ar Mocartu, es tomēr sāku cildināt Makareviču, jo, pateicoties tam, es savienojos ar tevi un sasniedzu Radītāju. Tādā veidā piepeši Makarevičs man kļūst ļoti svarīgs, un es mainu savu vēlmi pret tavu. Mocarts bija mans baudījums „dzīvnieciskajā” līmenī, bet Makarevičs kļūst man kā iespēja novilkt saiknes pavedienu pie tuvākā un izveidot garīgo tilpni.

Par to sacīts: „Viņa vēlmi dari par savu vēlmi”. Es nespēju sevī izskaust tieksmi klausīties Mocartu, es tikai to „samazināju”, „nosedzu” ar jauniegūto tieksmi klausīties Makareviču un līdz ar to pieslēdzos tev. To pašu es daru ar ikvienu – pielīdzinu savu vēlmi viņa vēlmei. Rezultātā es iegūstu visas pasaules vēlmes un pieslēdzos visiem.

Patiesībā šim nolūkam nav nepieciešams ikreiz doties uz kārtējo pārbaudi – man palīdz gaisma, un es pieslēdzos tuvākā tieksmei, viņa sapratnei, sajūtām. Tas neapgrūtina, tas ir viegli un lieliski.

No nodarbības: no „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 04.03.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →