Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 10. p.: Radītājam nav raksturīga nekāda saņemšana – Viņš vēlas tikai atdot. Turpretī nešķīstajiem spēkiem (klipa) nav raksturīga nekāda atdeve – tie vēlas tikai saņemt savam labumam. Nav lielāka pretstata par šo. Garīgais attālums sākas no kādas īpašību atšķirības ar kaut ko un beidzas ar īpašību pretstatu – beidzamās pakāpes galadistanci.

Mūsu pasaulē plus un mīnus viens otru pievelk tāpat kā magnētu pretpoli. Piemēram, cilvēkiem ar dažādiem viedokļiem ir interesanti kontaktēties un salīdzināt savas pozīcijas. Tā notiek tāpēc, ka mūsu pasaule atrodas egoistiskajā saņemšanas būtībā.

Rezultātā es varu saņemt kaut ko no cita tajā pakāpē, kādā viņš man ir pretējs. Turpretī, ja viņš man nav pretstatā, kaut kādā veidā no manis neatšķiras – ko tad no viņa var prasīt? Līdzība nesola labumu, turklāt cilvēki man vajadzīgi ne tāpēc, lai es gūtu no viņiem labumu – naudu, goda apliecinājumus, varu, atzinību, pakalpojumus utt. No cita man ir vajadzīgs tas, kā man nav, kas man pietrūkst un tieši uz šādiem nosacījumiem esmu viņā ieinteresēts.

Tādējādi īstenībā mēs nesaprotam Radītāja un radījuma savstarpējās attiecības: dēļ sava pretstata tie ir attālināti viens no otra un nespēj satuvināties, tai pat laikā mēs redzam daudzu pretstatu saderības piemēru. Lūk, paradokss:divi dažādi cilvēki, kas atrodas egoistiskajā vēlmē, atrod iespēju nopelnīt vienam uz otra rēķina, taču divas polāras vēlmes – egoistiskā un altruistiskā – nav spējīgas savstarpēji satuvināties, gluži otrādi, tās atstumjas, nošķiras viena no otras.

Tātad radījumam nav iespēju pietuvināties Radītājam, iekāms tas nemainīs savu būtību. Protams, pašu saņemošo vēlmi nav iespējams mainīt, taču Radītājs visu izveidoja nevis atbilstoši vēlmei, bet gan nolūkam. Ar nolūku var strādāt, to mēs varam mainīt. Tādā veidā garīgais attālums starp mums un Radītāju tiek noteikts tieši ar nolūku: tas maina pašu saiknes būtību, veido mūsu līdzību vai pretstatu.

„Radītājs” ir dodošā vēlme un, atbilstoši tam, saņemošā vēlme man ir jānosedz ar nolūku atdeves labā. Vēlme kā tāda ir tikai „materiāls”, taču ar nolūka palīdzību mana daba, manas rīcības būtība pārvēršas atdevē. Atbilstoši tam es satuvinos ar Radītāju.

Tomēr, kā Radītājs un radījums satuvinās ar vienādiem poliem? Tas ir pretrunā mūsu pasaules fizikas likumiem. Un kāpēc cilvēki ar punktiem sirdī, neskatoties uz īpašību līdzības likumu, nekādā veidā nespēj sanākt kopā, viens ar otru apvienoties?

No kā ir atkarīga satuvināšanās: no īpašībām vai to izmantošanas? Piemēram, divi zagļi var atrast savstarpējās saskarsmes punktus. Turpretī, no otras puses, cilvēki šodien bieži vien nav gatavi apvienot pūles, pat ja tas viņiem sola tiešu labumu. Viņi uzskata par labāku mazāk nopelnīt vienatnē nekā vairāk, būdami kopā.

Mūsdienās arvien grūtāk ir apvienoties, Egoisms mūsos aug, un mēs arvien vairāk atgrūžam viens otru. Katrs jūt nepieciešamību nošķirties, izolēties. Pieaug tendence strādāt mājas apstākļos, tas ir ērti gan darbiniekiem, gan darba devējiem.

Kopīgajā darbā mēs nespējam rast komfortu, tas mūs nepievilina, „nesilda”. Iepriekš sievietes tiecās izsprukt no mājām, no ģimenes un iekārtoties darbā, lai justos brīvas, taču šodien abi dzimumi izjūt pretēju tieksmi.

Tā vairs nav atgriešanās ģimenē, kuras daudziem nav. Nē, tas nav ceļš atpakaļ, bet tā turpinājums, jaunas egoisma pakāpes, kas ved pie nošķirtības un vientulības. No vienas puses, cilvēks saprot, ka viņa atsvešināšanās neko nedod, turpretim, no otras puses, viņam ir tik grūti nodibināt ar kādu kontaktu, ka viņš uzskata par labāku atteikties no potenciāla vinnesta.

Tas nozīmē, ka mums jāizrāda patika vienotības jēdzienam. Kopīgais darbs ir jāpadara patīkams, pievilcīgs, lai cilvēks no jauna tajā justu apmierinājumu. Šos nosacījumus nepieciešams izveidot, tāpēc ka pats par sevi nekas nenokārtosies. Galu galā ar labu cilvēku es būtu gatavs sadarboties arī bez atalgojuma. Ja man ir patīkami atrasties viņa sabiedrībā, es pat samaksātu pats par šo prieku.

Problēma ir tajā apstāklī, ka šodien mēs nespējam rast prieku no mūsu savstarpējās saiknes. Ļoti grūti rīkoties šajā virzienā: egoisms ir tik spēcīgs, ka laipna attieksme pret tuvāko prasa no manis pārāk lielu piepūli. Daudz sienu starp mums jāsasit, iekams viņš pavērsies uz mani un ieraudzīs, ka es nemeloju, nespēlēju, nejaucu viņam galvu, ka es patiešām esmu labvēlīgs. Mēs jau esam pieraduši pie liekulīgām, „komerciālām” attiecībām sabiedrībā, esam jau piesūkušies ar nicināšanu. Ļoti jāpapūlas, lai patiešām varētu viens otru dziļāk saprast…

Tātad, ja garīgajā pasaulē mēs satuvināmies ar līdzīgiem nolūkiem, balstoties uz tiem, apvienojamies un vienotībā nonākam pie atklāsmes, tad materiālajā pasaulē mēs gūstam baudu no tā, ka izmantojam, „aprijam” viens otru. Garīgajā esam tuvi savstarpējā īpašību līdzībā, turpretī materiālajā – īpašību atšķirībā. Šeit divi savā līdzībā var savienoties tikai tad, ja „apvienojas pret trešo”, tas ir, viņiem ir kāds labums no atšķirības ar trešo pusi.

Tāds ir likums: bez nolūka atdot, plus un mīnus pievelk viens otru, turpretī ar nolūku – visu lemj līdzības pakāpe.

No nodarbības: no „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 05.03.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →