Jautājums: Ja egoisms ir vienīgais jaunievedums, ko radīja Radītājs, tad kamdēļ mums to mainīt uz ko citu, tostarp uz Radītāja īpašību? Varbūt mēs vēl neesam novērtējuši to, ko Viņš ir radījis?

Atbilde: Radītājs radīja egoismu, lai mēs to izlabotu, mainītu un no šīs pretējās Viņam īpašības paši sasniegtu atdeves un mīlestības īpašību. Tad mēs pilnībā spēsim baudīt atdevi un mīlestību, turklāt egoisms tajā pašā laikā absorbē baudu un acumirklī neitralizē gan sevi, gan pašu baudu.

Piemēram, es vēlos padzerties un sajūtu ne vien vēlēšanos izdzert ūdens glāzi, bet mokos no slāpēm, tas ir, izjūtu īpašu vajadzību. Es dzeru ūdeni, tādā veidā pakāpeniski sevi piepildot. Pie tam vairāk par visu es gūstu baudu no pirmā malka, no otrā – mazāk, no trešā – vēl mazāk utt. Tad, kad izdzeru visu glāzi, bauda beidzas. Pazūd vēlme, pazūd bauda. Piedāvā man vēl vienu glāzi ūdens, – nevēlos.

No kā lai gūstu baudu turpmāk? Ne no kā. Nav ciešanu – nav baudas. Šādu stāvokli dēvē „garīgi miris”: es neko dzīvē nevēlos.

Lai sasniegtu mūžīgu, nepārtrauktu baudu, man pastāvīgi ir jāvēlas, jāsaņem un jābauda.

Sanāk, ka visu mūžību man jādzer šī ūdens glāze un pastāvīgi atrodoties vislielākajā baudas sajūtā, kā dzerot pirmo malku. Turklāt ciešanām nav jānorimst no vēlmes izdzert ūdeni un baudai no šī pirmā malka. Kā lai to sasniedz?

Ja nodibinu kontaktu starp divām pretējām īpašībām, tad redzu, ka tās abpusēji neitralizē viena otru – notiek anihilācija. Es neko nespēju izdarīt – pluss un mīnuss savstarpēji savienojas un viens otru iznīcina. Bauda un ciešanas izzūd, taču rezultātā izzūd arī dzīves sajūta.

Kā izdarīt, lai es pastāvīgi izjustu ciešanas un pastāvīgi baudītu, lai ciešanas uzturētu baudu un kļūtu ne tikai par ciešanām, bet par mīlestības ciešanām?

Mūsu dzīvē, iespējams, pastāv mikrosekundes, kad mēs izjūtam ko līdzīgu, taču tas acumirklī izzūd.

Tomēr problēma ir viegli atrisināma: ar to, ka es sadalu objektus. Vienā objektā pastāv ciešanas, vēlme, bet citā objektā – tās piepildījuma iespēja.

Piemēram, māte un bērns: cik vien bērns vēlas, māte ar prieku viņu piepilda un pie tam pati bauda no šī piepildījuma. Turklāt, ja viņai ir tūkstots bērnu, tad rodas iespēja piepildīties tūkstošreiz vairāk un pastāvīgi izjust baudu: mūžīgi, bezgalīgi, atkarībā no piepildīšanas iespēju daudzuma, jo caur viņu bauda nonāk pie visiem pārējiem. Tikai šādā veidā var sevi neierobežoti piepildīt.

Tāpēc galvenais kabalas zinātnē, saņemšanas zinātnē – iemācīties saņemt tādā veidā, lai caur tevi izietu bauda uz citiem. Tad tu baudīsi pastāvīgi un neierobežoti, mūžīgi un pilnīgi.

No virtuālās nodarbības, 03.03.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs | Add Comment →