Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 3. p.: „Ķermenis” nīstams tik lielā mērā, ka uzreiz jau no dzimšanas brīža ir notiesāts uz nāvi un apbedīšanu. Turklāt Zoar Grāmatā ir sacīts, ka iekāms „ķermenis” pilnībā nesatrūdēs, dvēsele nespēs pacelties uz savu vietu paradīzes dārzā. Ja tā ir, kāpēc tad „ķermenim” obligāti no jauna jāpaceļas pie „atdzimšanas no mirušajiem”? Vai tad Radītājs nespēs sniegt baudu dvēselēm bez ķermeņa?

Patiešām, kamdēļ gan no jauna atdzīvināt „ķermeni”? Un kas būs ar dvēseli? Vai tā atkal nolaidīsies no paradīzes dārza lejup?

Vēl nesaprotamāki ir viedo vārdi par to, ka „mirušajiem” jāatdzimst ar saviem trūkumiem, lai neteiktu: „Tas ir cits ķermenis”. Pēc tam Radītājs izārstēs viņu trūkumus.

Pēc satrūdēšanas no „ķermeņa” nekas vairs nav atlicis. Tādā gadījumā, kādēļ tam ir jāatgriežas pie dzīvības? Kāda nozīme tam, ko kāds teiks?

Ir jāsaprot, kāpēc Radītājam ir svarīgi, ja viņi teiks: „Tas ir cits ķermenis”. Svarīgi līdz tādai pakāpei, ka dēļ tā Viņš no jauna izveidos viņu trūkumus un Viņam nāksies tos izārstēt.

„Ķermenis”, proti, saņemošā vēlme, sākotnēji vienmēr bijusi tīra, vienmēr atradās saplūsmē. Turklāt visa šī spirāle, kuru mēs izejam, nepieciešama tikai tādēļ, lai saņemtu papildu pacēlumu pie Radītāja, izjustu 125 pakāpes, izkoptu, izsmalcinātu savu uztveri, kas ļautu sajust Radītāju un paceltu sevi no radījuma pakāpes uz Viņa pakāpi.

Lūk, tādēļ saņemošajai vēlmei nepieciešams iziet visu pārdzimšanu riņķojumu un labošanās beigās no jauna iegūt savus trūkumus. Tad mēs spēsim salīdzināt, kāda šī vēlme bija radīšanas sākumā un kāda kļuva beigās, pēc visu pakāpju un pīšļu iziešanas.

Tas viss īstenojas ar mūsu darbu, kura rezultātā pēc „atdzimšanas no mirušajiem”, mēs iegūstam jaunu vēlmes veidu un, pateicoties tam, varam saplūst ar Radītāju.

No nodarbības: no „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 27.02.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →