Jautājums: Šodien daudzi domājoši cilvēki mierina sevi „ar ekoloģiskiem” sapņiem: „Mēs aprijam planētas resursus. Apstāsimies un saglabāsim mūsu bērniem apkārtējo vidi…”

Atbilde: No vienas puses, tāpat arī es biju domājis. Taču, no otras puses, mēs atklājam, ka tas īsti nav pareizi. Patiesībā, interesentu netrūkst abās „zaļās” frontes pusēs. Reizēm cīņa par „zaļumiem” maksā daudz dārgāk nekā ekoloģiskais zaudējums.

Vispirms ir janoskaidro, ka tieši mēs nopostām dabu: ar savām savstarpējām attiecībām vai tehnogēno iedarbību?

Savā laikā maltusiānisti un demogrāfi kliedza, ka Zeme nespēs mūs nodrošināt ar iztiku. Taču rezultātā mums ir pārtikas pārpalikums un dažām valdībām jāsubsidē fermeri, lai viņi neražotu par daudz. Patiesībā, ja ēdienu nemest atkritumos, tas pietiktu visiem.

Brīdinājumi par naftas un gāzes trūkumu arī nav attaisnojami, – taču palīdz kādam nopelnīt uz cenu lēcieniem. Turklāt jau tagad mums ir tehnoloģijas, kuras darbojas alternatīvās enerģijas iegūšanā.

Attiecībā uz milzīgo atkritumu masu, šodien attīstās vesela to pārstrādes industrija, kas ļauj no atkritumiem gūt ienākumus.

Īsāk sakot, mūsdienu problēmas ir atrisināmas, ja tām pievērsties pareizi un ar prātu. Bāls Sulams raksta, ka Zemeslode spēj pabarot daudz vairāk cilvēku kā šodien.

Problēma ir tikai viena, tā nosaka, ka nepieciešams pareizi organizēties. Kamēr esam neorganizēti, cilvēki cietīs badu arī tālāk. Ik pēc dažām sekundēm uz Zemes kāds mirst no bada, un tas notiek tāpēc, ka pasaule nav spējīga apvienoties. Mēs vienkārši nespējam viens par otru parūpēties.

Lūk, arī sanāk, ka problēma nav dabā, bet gan cilvēkā. Aicinājums ir izlemt, kas tieši mums jāmaina. Pietiek veidot ārējās sistēmas un cīnīties ar ārējiem simptomiem. Iekāms nemainīsim pašus sevi, iekāms neizaudzināsim jaunu cilvēku, mums nekas nespēs līdzēt. Tehnoloģijas ir, lauksaimniecība arī, mums visa kā ir gana, taču, lūk, nelaime: katrs rūpējas par sevi un „sēž” uz sava. Kādam ir ūdens, citam gaļa, vēl kādam sāls, kādam ir sērkociņi un vēl citam ir malka, taču mēs nesapulcējamies kopā, lai pagatavotu gardu maltīti. Tāpēc cilvēki iet bojā no bada.

Jautājums: Tas nozīmē – mēs vienkārši izvairāmies no risinājuma?

Atbilde: Mūsu egoisms visu bojā, un tas ir vienīgais nelaimju cēlonis. Daudzi gudri cilvēki pūlējās piemērot pret egoismu visdažādākos paņēmienus un līdzekļus, taču neviens no viņu pasākumiem, ietverot padomju eksperimentu, nevainagojās ar panākumiem. Kāpēc? Tāpēc ka tam nepieciešama Augstākā spēka palīdzība. Lūk, to nekādā veidā nespēj pieņemt cilvēciskais saprāts: ka, Spēks, kas visu radījis un visu vada, kas veido visu dabu un iniciē visas mūsu civilizācijas evolūciju, – tikai šis Spēks spēj mūs mainīt. Tas maina mūs pie nosacījuma, ja mēs to lūdzam, ja to vēlamies, ja saprotam, kas tam ir jādara. Pārmaiņas no Augstākā spēka puses sekos tikai pēc pūlēm no cilvēka puses.

Šeit ir visa problēma: mums jāvēlas, lai Daba mūs mainītu. Tādēļ sākumā jāpiekrīt nepieciešamībai pēc iekšējām pārmaiņām, kā arī tam, ka mēs paši neesam uz tām spējīgi, bet Daba, turpretī, to var izdarīt. Un vēl – jāpiekrīt pie tās vērsties un tikai uz Dabu likt savas cerības.

Lai nonāktu pie šāda stāvokļa, mums jāapvienojas, jāpacenšas izveidot no sevis tādu modeli, pateicoties kuram, Dabas spēks uz mums iedarbosies un piešķirs sapratni, lai mēs spētu veikt nākamos soļus.

Taču ar to nav pietiekami – pastāv vēl viens grūts nosacījums: visām mūsu pūlēm jābūt virzītām uz to, lai piepildītu pašu Dabu. Tas ir, būtībā mēs darbojamies ne savā labā – un tā jau ir ļoti smaga problēma. Visām mūsu darbībām jābūt „Radītāja vārdā”, proti, atdeves Spēka vārdā, Dabas labā, ar kuru mums jāapvienojas, vairojot šo atdeves Spēku visā realitātē. Lūk, šādam mērķim mums jābūt pilnīgi uzticīgiem.

Protams, šīs lietas atklājas pakāpeniski, cēloņu un seku kārtībā, taču rezultātā tās visas ir jārealizē.

Jautājums: Kā to visu paskaidrot ekoloģiskajiem aktīvistiem?

Atbilde: Draudi ir acīmredzami, tostarp arī globālā bada draudi, kas izraisīts ar cenu kāpumu uz pārtiku. Situācija tikai pasliktināsies, ja nemainīsim cilvēku un nenodrošināsim visiem un ikvienam racionālu patēriņu. Patiesībā pasaulē ir visa pārpilnība, taču pusei no pasaules iedzīvotājiem nav elementāru lietu, kas vitāli nepieciešamas eksistencei. Situāciju var labot, mainot cilvēku savstarpējās attiecības – vienaldzīgās un naidīgās uz labsirdīgām.

Attiecīgi, ja mēs vēlamies mainīt savu attieksmi pret dabu, šim nolūkam atkal nepieciešams mainīt cilvēku un pēc tam jau pievērsties ekoloģiskām problēmām.

Daba ir vienots veselums, vienots četru pakāpju komplekss: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais un cilvēciskais. Pie tam cilvēks šajā hierarhijā ieņem augstāko, lemjošo stāvokli. Iekāms to nezinām, to neapzināmies, mums neizdosies izstrādāt pareizu attieksmi pret nedzīvo, augu un dzīvnieku dabu.

Tas nozīmē, ka ekologiem un „zaļajiem” mums jānodod vienkāršs vēstījums: vispirms ir jāmaina cilvēks un, vadoties no tā, mums izdosies sakārtot visu pārējo.

Patiesībā, to nesaprotot, mēs izpostām dabu ar vienām savām domām. Tāpēc iekšējā attieksmes maiņa nostrādās pat agrāk par „zaļajiem” projektiem, un daba sāks atjaunoties. Mēs domājam, ka esam jau nodarījuši nelabojamu kaitējumu dažādām ekoloģiskām sistēmām, kuru rētas sadzīs tikai pēc tūkstošgadēm. Taču tā tas nav: ja mēs mainīsim savas domas, tas ir, pacelsimies uz iedarbības augstāko līmeni, tad viss ātri atgriezīsies normā.

No nodarbības: no raksta „Miers”, 01.03.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Ekonomika un finanses, Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija | Add Comment →