Klausi, ko klāsta skolotājs

Bāls Sulams „Kabalas būtība un tās mērķis”: Lai sasniegtu savu galamērķi, auglis iziet vairums stāvokļu no sava rašanās brīža un līdz tam brīdim, kad sasniedz mērķi, tas ir, galīgo briedumu.

Visi viņa stāvokļi, kas ir iepriekšēji finālstāvoklim, nenorāda uz to, cik auglis kļūs salds, bet, gluži otrādi, it kā vēloties sadusmot, demonstrē mums pretējas formas. Citiem vārdiem, jo saldāks auglis beigās, jo rūgtāks un nepievilcīgāks tas ir iepriekšējos savas attīstības stāvokļos.

Problēma šeit slēpjas tajā apstāklī, ka es neredzu mērķi, mērojot uz to ceļu, nejūtu, kāda būs galīgā izlabošanās. Ne velti sacīts, ka muļķim nerāda darbu, kas paveikts daļēji. Ceļa vidū es nespēju saskatīt finišu.

Man ir saprotams, ka esmu muļķis, par cik neredzu pilnību, kas tiek sasniegta finālā, – taču ko ar to lai dara? Ko var prasīt no manis šādā situācijā? Man dzīvē neiet labi ne materālajā ziņā, ne arī garīgajā nozīmē, viss man nav tā kā vajag, tādā gadījumā, kāpēc gan man būtu jāattaisno Radītājs?

Gudri cilvēki, iespējams, zina, ka ābolam jānobriest, taču es neko tādu nenovēroju. Tas ir rūgts un viss.

Tas nozīmē, ka man vajadzīgs tas, ko kabala dēvē „par viedo ticību”, – ticība tiem, kuri jau izgājuši ceļu. Man „jāpieslienas” pie gudra cilvēka, pie skolotāja, līdz tādai pakāpei, lai varētu izmantot viņa pilnību. Tikai tad es spēšu attaisnot radījumu un Radītāju. Taču līdz tam brīdim es nedzirdu visu to, ko man runā. Bez pilnības izjūtas, kuru iegūstu no augstākā, tas ir, no grupas un skolotāja, es pastāvīgi būšu kā koka atlūza jūrā, kuru viļņi mētā pēc savas patikas.

Jautājums: Un tomēr līdzīgi piemēri ar ābolu vai tārpu redīsā dod mums vismaz zināmu iespēju…

Atbilde: Tādi piemēri sniedz mierinājumu, kas ļauj apspiest savu sirdsapziņu: „Tas viss nav velti. Nevar taču būt, ka Daba neļautu ābolam nobriest. Tas nozīmē, ka visas ciešanas tiks attaisnotas…”

Pareizi, taču tā jau ir reliģija. Tieši ar tādiem pamatojumiem cilvēkus „baro”, lai nomierinātu: „Uzgaidiet, drīz iestāsies paradīze…”

Pie mums ir citādi: es vēlos izzināt pilnību tagad un tas ir iespējams tikai ar saplūsmes palīdzību ar grupu un skolotāju. Darbības beigas man nepieciešamas tieši patreiz, citādi es nespēšu veikt nevienu soli, lai pavirzītos uz priekšu.

Un otrādi, ja neesmu spējīgs šo līdzekli izmantot, tad nespēju virzīties uz priekšu. Lūk, kas par to ir sacīts „Šamati”, 25. rakstā:

Pastāv viens līdzeklis – „piestiprināties” savam skolotājam un grāmatām iekšējā līmenī, to dēvē „iegūstot no grāmatām un to autoriem”. Tikai saplūstot ar to, cilvēks var mainīt savas domas un vēlmes uz labāko. Nekādi strīdi un viltības viņam nelīdzēs mainīt savas domas. Glābiņš ir tikai saplūsmē, par cik tā ir brīnišķīgs līdzeklis, kas atgriež pie Avota.

Visi saprātīgie argumenti, pateicoties kuriem, cilvēks secina, ka vienmēr ir nepieciešams iet Radītāja ceļu, balstās uz saplūsmi ar skolotāju. Turklāt tikko zaudēs pamatu, izzudīs viss viņa argumentu spēks, jo viņam nebūs uz ko pamatoties. Tāpēc cilvēkam nekādā gadījumā nedrīkst uzticēties savam saprātam, bet tikai arvien no jauna „piestiprināties” grāmatām un skolotājam. Tikai tas viņam palīdzēs, nevis saprāts un pārgudrības, jo tajos nav dzīvības gara.

No nodarbības: no „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 28.02.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: