Vilšanām un izmisumam nav vietas

Mums jāatklāj visi trūkumi, jo labestība atklājas tikai vadoties no pretstata. Tādējādi mums jāpriecājas, kad atklājas negatīvais – pirmā atklāsmes pakāpe, pēc kuras jau seko labošanās un piepildījums.

Tāpēc jāsaprot, ja cilvēks iet pareizo ceļu, tad nav vietas vilšanām un izmisumam. Tam, kurš pareizi virzās uz priekšu, vienmēr jāatrodas prieka sajūtā, par cik viņš iziet visus ceļa posmus un tos attaisno, saprotot, ka tie nepieciešami, lai atklātu pilnību.

Trūkums, pirmkārt, nozīmē nepiekrist savam stāvoklim, nebūt gatavam to attaisnot un pieņemt kā nepieciešamu. Visi stāvokļi jau ierakstīti manas dvēseles saknē, manā būtībā.

Stāvokļi atklājas no vieglākā līdz grūtākajam: „embrijs, barošana, augšana”. Sākumā esmu kā mazs embrijs un vispār sevi neapzinos. Pēc tam es piedzimstu, tas ir, manī dzimst apziņa, sapratne. Līdz šim es vienkārši kaut ko jutu, nesaprotot, kur atrodos un kas notiek. Pēc tam man rodas sajūtas: patīkamas un nepatīkamas, visas iespējamās stāvokļu izmaiņas. Vēlāk es jau sāku nedaudz iepazīt augstāko: kādu, kurš mani vada, mani maina.

Man sāk veidoties ar Viņu attiecības. Viņš man šķiet viltīgs, jo slēpjas no manis. Turpretī es Viņu meklēju un skrienu Viņam pakaļ, nezinot, kur Viņš atrodas. Man saka, ka es varu Viņu atklāt, pateicoties biedru lokam, taču es nevēlos šo apkārtni. Tomēr sanāk, ka tādā pašā mērā es nevēlos arī Viņu, jo tas ir viens un tas pats.

Proti, man jāiziet vairums stāvokļu, kas nāk pirms sapratnes, atklāsmes apzināšanās. „Pieaugusī pakāpe” (saprāts – mohin) ir pēdējā attīstības pakāpe, kas seko pēc embrija un zīdaiņa. Tas ir dabiski, jo es nespēju neko saprast, līdz uzkrāšu pieredzi, izzināšu notiekošā cēloņus un saikni starp tiem, sākšu saistīt vienu ar otru. Tādā veidā situācijas manī sāk nedaudz atmirdzēt, un es saprotu, kas no kā nāk. No saiknes starp norisošiem notikumiem, es atklāju to avotu, kurš atrodas ārpusē, darbībās, kuras nesajūtu.

Tāpēc cilvēkam ļoti grūti virzīties uz priekšu, jo viņš nevar attaisnot darbības, kuras tiek veiktas attiecībā pret viņu, kuras viņam šķiet kā nejaušība. Viņš pat nesaprot to likumsakarību. Viņš vēlētos tās izprast, kurš ir tas, kas ar viņu strādā, taču viņš neredz. Tas ir grūts ceļš, par cik visu notiekošo ar mums mēs attiecinām uz Vienīgo, izņemot kuru, nav neviena cita un neatzīstam, ka šis Vienīgais – labs un darošais tikai labu.

Tā iemesla dēļ, ka nepūlamies uzticēties šim vienīgajam labajam spēkam, mēs neko savā ceļā neatklājam. Attīstībā pastāv pat tāds periods, kad cilvēks bīstas no jaunām atklāsmēm – lai tikai nekas nenotiktu. No atklāsmes viņš jūt vienkārši fiziskas sāpes, tik lielā mērā viņā viss atklājas mokoši un sāpīgi.

Turpretī, ja cilvēks gaidītu vairāk atklāsmju, tad, lai to sasniegtu, spētu pats pielikt pūles, nevis darboties vienkārši proformas pēc, sevi mānot ar to, it kā strādā. Patiesībā viņš baidās izdarīt soli uz priekšu.

Ja viņam ir labs, spēcīgs biedru atbalsts, tas ir, viņš pārvar savu egoismu un vēršas pie savas grupas, tad, pateicoties tam, viņš atceļ savu ego, kas stāv starp viņu un viņa personīgajām tilpnēm, kuras viņam šķiet ārējās. Tad viņš sev atgriež atpakaļ šīs tilpnes, šos instrumentus un ar to palīdzību, atrodoties prieka sajūtā, var atklāt nākamos stāvokļus, tos pietuvināt.

Tas ir iespējams tikai tādā mērā, kādā viņš atceļ savu egoismu attiecībā pret grupu, saprotot, ka tā nav ārējā grupa, bet viņa personīgās iekšējās īpašības.

No nodarbības: no Bāla Sulama vēstules, 26.02.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed