Viens pret visu Dabu

Bāls Sulams „Priekšvārds Zoar Grāmatai”, 1. p.: Palūkojoties uz sevi, mēs jūtamies sabojāti un zemiski līdz tādai pakāpei, ka nav neviena cita, kas sevi grūstu tādā kaunā kā mēs. Raugoties uz To, kurš mūs radījis, sanāk, ka mums jāatrodas pakāpienu virsotnē, kura apveltīta ar slavinājumiem kā nekas cits, jo no Veidotāja, kas ir pati pilnība, jānāk absolūtām darbībām.

Patiešām, mēs redzam, ka Daba ir pati pilnība un viss tajā iekārtots daudzkārt labāk nekā mums. Cilvēka attiecības ar tuvākiem nonākušas tiktāl, lai piespiestu, nogalinātu, visu absorbētu sevī, ekspluatētu, gūtu pār viņiem uzvaru visā. Mēs redzam, ka šāda pieeja ir kaitīga. Lai dzīvotu normālu dzīvi, būtu labāk, ja mēs sadzīvotu, veidojot labas attiecības uz savstarpējības principiem, saudzējot dabu un viens otru. Tāpat mēs mācām bērnus nekauties, nebūt skopiem, bet rotaļāties kopā. Taču noskaidrojas, ka bērni uz to nav spējīgi un pieaugušie – arī. Sanāk, ka mums ir slikts raksturs. To, lūk, mēs atklājam, paveroties uz pašiem sevi.

No otras puses, Dabā viss izkārtots lieliski. Daudzie pētījumi arvien labāk attēlo šī harmoniskā līdzsvara un mijiedarbības ainu. Rezultātā – Daba veido dzīvību, kas prasa vissarežģītāko un smalkāko mehānismu koordinētu darbu. Mēs redzam, cik pasaule ir daudzveidīga un sarežģīta, cik gudri tā ir iekārtota. No kurienes tas viss ir radies? No kāda maza „grauda”, kuru iztraucēja Lielais sprādziens?

Tā vai citādi, šī sarežģītā, ideālā daudzveidība, kuru mēs redzam, nevar mūs neiespaidot. Kad no šīs daudzveidības mēs paveram skatienu uz cilvēku, uz „dabas vainagojumu”, mums rodas tikai viena tieksme – visu iznīcināt.

Tas liek aizdomāties, kā kas tāds var notikt? Vissvarīgākā, „kvalitatīvākā” daļa un tai pat laikā – vissliktākā?

Kāda skudra vai kukainis nevienam nenodara ļaunumu, darbojas saskaņā ar Dabas pavēlēm un palīdz citiem kopējā savstarpēji saistītā sistēmā. Tajā katrs dzīvo tādēļ, lai nodrošinātu pārējos, katram ir sava niša un katrs godīgi „atstrādā” savas savstarpējās saiknes ar tūkstoš citiem veidojumiem. Visi kopā tie sastāda pilnīgu mozaīku, kopējās ainas fragmentu savienojumu. Pamēģini izmest tikai vienu detaļu un acumirklī viss tiek izkropļots, izjaucot monolītumu.

Tieši ar to arī cilvēks parasti nodarbojas. Šī darbība ir pretstatā dabiskajai pilnībai. Visi dzīvnieki un augi, viss, kas radīts, caurvīts ar brīnumainu saskaņu un galvenais, ar savstarpēju papildināšanu. Visi ir savstarpēji saistīti, savstarpēji atkarīgi un viens otram nepieciešami. Dabā viss izveidots, balstoties uz līdzsvaru, kurā nevienu no posmiem nedrīkst izmest vai pārvietot, tas ir vienots „puzlis”. Piepeši atnāk cilvēks un sāk to nopostīt, palēnām tuvojoties katastrofai. Līdz šim brīdim mēs neapzinājāmies, ka, izņemot mūs, visa Daba atrodas pilnības stāvoklī un lietas, kuras mums šķiet nepilnīgas, liecina par mūsu uztveres „greizo spoguli” vai mūsu postošās darbības rezultātiem.

Cilvēks nav spējīgs iekļauties šajā absolūtajā pilnībā, jo viņš ir sabojāts. Tas ir vienīgais radījums, kas atrodas pretstatā ar dabu. Tātad tas nozīmē, ka risinājums, kas ļauj labot situāciju, ir mūsos pašos.

No nodarbības: no „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 26.02.2013. 

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: