Kabalā jēdziens „matērija” nozīmē vēlmi. Nedzīvās dabas fundamentālajā līmenī tas vienkārši ir pašsaglabāšanās impulss – „visslinkākā” vēlme no visām. Tā aprobežojas tikai ar personīgās struktūras uzturēšanu, līdzvērtīgi noraidot gan kaitējumu, gan palīdzību, – lai tikai uz mūžiem paliktu kā ir. Tā ir vienkāršākā prasība, mūžīgā muguras uzgriešana jebkurai attīstībai. Kā notekūdens, nedzīvā vēlme tiecas pēc maksimāli drošas eksistences, turklāt visdrošāk – lejā.

Problēmas sākas tikai tad, kad šī vēlme izaug plašumā, „kļūst smagāka”, līdzīgi Mendeļejeva tabulas elementiem, kas atrodas beigās. Tie jau ir mainīgi un tāpēc spēj „mirdzēt”, izstarot radioaktīvo starojumu. Tiem ir sabrukšanas periods.

Kopumā mūsu tehnika, mūsu tehnoloģijas balstītas uz nedzīvo līmeni. Tikai tagad ar biotehnoloģiju palīdzību mēs sākam pietuvināties dzīvajām šūnām, taču līdz šim brīdim apmierinājāmies ar matērijas zemāko līmeni, kurš, starp citu, ir ļoti milzīgs un bagāts. Tā nav vienkārši atgrūšana, lai kas tas būtu – to var izmantot visdažādākajos veidos.

Piemēram, sakausējot dažādus metālus, mēs saņemam lieliskus rezultātus. Pusvadītāji, elektronu shēmu komponenti arī ir saņemti no metālsakausējumiem, pateicoties elektronu pieaugumam vai samazinājumam, pateicoties visām iespējamām atšķirībām starp materiāliem. Īsāk sakot, tikai nedzīvajā līmenī vien mēs izmantojam milzīgu formu daudzveidību – un cik gan vēl ir neizzināts?

Attiecībā uz augu līmeni – šeit esam pilnīgi diletanti…

Jautājums: Kāpēc tieši nedzīvajai matērijai piemīt tik liels enerģijas potenciāls? Atombumbas, procesi, kas norisinās uz zvaigznēm, – vai tas viss līdzinās tieksmei sasniegt mieru?

Atbilde: Ja augu līmenis absorbē vielas no apkārtnes un attīstās ar tās palīdzību, tad nedzīvais līmenis vēlas tikai sevi saglabāt. Tā ideāls – nemainīga apkārtne, kurā nemainās pats nedzīvais līmenis. Gluži otrādi, apkārtējās vides iedarbība to neattīsta, bet gan lauž, iznīcina, „nomirdina”. Augi uzsūc to, kas tiem ir derīgs un izdala to, kas kaitīgs – un tādā veidā attīstās. Nedzīvā matērija, pat ja ko izdala, emitē, tad tikai tāpēc, lai kļūtu vēl nedzīvāka. Radioaktīvie materiāli rezultātā pārstāj izstarojumu, taču tas var ievilkties simtos un tūkstošos gadu, jo zemākajā līmenī procesi norisinās ļoti lēni. Tā vai citādi, šeit viss tiecas uz leju, pēc miera un izgrūž tikai to, kas neveicina statiskā stāvokļa uzturēšanu.

Vispār attiecībā uz enerģiju, kas slēpjas dabā, šī enerģija nāk no saiknes, kas rodas starp gaismu un tilpni, citiem vārdiem, no pretstatu pretestības. Ja mēs spējam ievietot pretestību starp „plusu” un „mīnusu”, tad saņemam enerģiju un izmantojam to. Tas attiecas arī uz atomenerģiju: mēs to izstrādājam ar pretestības palīdzību. Turpretī, ja tās nav, ja mēs, gluži otrādi, pretmetus saduram vienu ar otru, tad notiek sprādziens.

Starp citu, atombumbā sākumā nostrādā parasts detonators, kurš satuvina divas pretējas daļas līdz tādai pakāpei, ka tās sāk izdalīt atomsprādziena enerģiju. Protams, šos procesus es aprakstu primitīvā formā – ilustrācijai, nevis precizitātei.

Tad, lūk, pretestības trūkums pie pretmetu mijiedarbības noved pie „īssavienojuma” un sabrukuma. Kabalā šāda pretestība tiek dēvēta par „ekrānu” (masah). Tad, kad mums tas ir, mēs saņemam lietderīgu enerģiju garīgajam darbam, taču, kad tā nav, gaisma ienāk vēlmes materiālā un to sašķeļ.

Jautājums: Un tomēr, kāpēc notiekot atomsprādzienam nedzīvajā līmenī, atbrīvojas milzīga enerģija?

Atbilde: Patiešām, šī enerģija noposta augu un dzīvnieku dabu, atgriežot to nedzīvajā stāvoklī. Tas notiek tāpēc, ka nedzīvais līmenis atrodas attīstības pamatā. No nedzīvā līmeņa izveidojās viss pārējais, un tas spēj iznīcināt, atgriezt visu pie sākotnējās saknes.

Taču jebkurā gadījumā sākotnējais enerģijas avots ir gaisma, tilpne (vēlme) un pretestība starp tiem.

Katrā līmenī šo enerģiju mēs varam izmantot, ja kontrolējam situāciju. Pagaidām mēs tikai protam precīzi kontrolēt nedzīvās dabas procesus. Attiecībā uz pārējo pakāpju potenciālu, mēs vēl neesam iemācījušies to izmantot, tāpēc ka neesam pazīstami, neesam saistīti ar dzīvības Avotu. Mūsu rokās ir tikai nedzīvā līmeņa „pluss” un „mīnuss”, bet pārējās pakāpēs mums jau nepieciešama autentiska dzīvība, proti, ekrāns un atstarotā gaisma.

Lūk, tāpēc mēs līdz šim brīdim nesaprotam dziļākos mehānismus, kas raksturīgi augu un dzīvnieku dabai. Jā, mēs pētām dažādas parādības, taču nenonākam līdz to būtībai, līdz iekšējam dzīvības spēkam. Tas izslīd no mums, tāpēc ka attiecas uz garīgo attīstību.

Vispār dzīvība ir unikāls fenomens: visi apstākļi izveidojās tādā veidā, ka Universā ir tikai viena vieta, kas līdzinās punktam sirdī, kur no nedzīvā līmeņa aizsākās augu līmenis. Visas detaļas un faktori, sākot no šīs vietas un līdz Bezgalībai, „sakausējās” tādā veidā, lai uz Zemeslodes izraisītu augu, dzīvnieciskās un cilvēciskās dabas attīstību. Šajā nozīmē Zeme atrodas Visuma centrā…

No nodarbības: no „Priekšvārda Zoar Grāmatai”, 10.04.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Ikdienas nodarbība, Kabala un citas zinātnes, Realitātes uztvere | Add Comment →