Monthly Archives: aprīlis 2013

Saņemiet instrumentus un negaidiet atlaides

Bāls Sulams „Raksts Zoar Grāmatas nobeigumam”: Tas fakts, ka Zoar Grāmata atklājās šajā paaudzē, ir skaidrs pierādījums tam, ka mēs dzīvojam Mašiaha periodā, tās paaudzes sākumā, par kuru sacīts: „Pasaule tiks piepildīta ar Radītāju”.

Bāls Sulams tā raksta tāpēc, ka visu īsteno augstākā gaisma. Tad, kad tā staro mazāk, Israēla tauta atrodas trimdā. Vēl mazāk – visiem nelaime, līdz pat bojāejai, tas ir, šīs realitātes uztveres zaudēšanai. Un otrādi, kad gaisma staro vairāk, mēs dzīvojam pilnvērtīgu dzīvi. Vēl vairāk – un mēs sākam sajust gaismas Avotu, tiecamies pie Viņa.

Viss nāk no gaismas, tieši gaisma „satricina” mūsu tilpnes/ vēlmes, taču mūsu laikmetā tās iedarbība mainās. Atklājot kabalas zinātni, radīšanas nodomu un mērķi, sistēmas, kurās atrodas cilvēce, globālo Dabu ar tās absolūtajiem likumiem, kura arī ir Radītājs, – tas viss radīja lielas pārmaiņas mūsu pasaulē. Pēdējos gadsimtos gaisma izraisīja uz pasauli tādu ietekmi, kuras rezultātā atklājās Zoar Grāmata, citiem vārdiem, parādījās milzīgs labošanās avots. Zoar Grāmatas autori atklāti norādīja, ka, pateicoties šai grāmatai, Israēla dēli iznāks no trimdas. Tādējādi mūsdienas ir garīgās augšupejas laiks, un viss ir atkarīgs tikai no kabalas zinātnes pareizas izmantošanas. (vairāk…)

Ko gaidīt no Mesijas?

Jautājums: Pasaulē miljoni cilvēku gaida Mesiju. Kāpēc kabalisti sākotnēji nepaskaidroja jēdzienu „Mašiah”?

Atbilde: Cilvēkiem to nav iespējams paskaidrot. Labāk es paskaidrošu tev, bet papūlies to nodot citiem.

Mēs atrodamies lielā pasaulē, milzīgā realitātē, taču uztveram no tās tikai pavisam mazu daļu, kuru dēvējam „šī pasaule”. Dzīve un nāve – viss notiek šajā mazajā sfērā ar nosaukumu „Visums”.

Viss ir atkarīgs no apziņas. Mūsu ķermenis attiecas tikai uz dzīvniecisko līmeni, taču ar to mēs sevi šodien asocējam: barojam un dzirdam, mazgājam un liekam gulēt, īsāk sakot, pastāvīgi par to rūpējamies.

Tā esmu iekārtots: ja ķermenis ir dzīvs un vesels – man ir labi, ķermenis slimo – man slikti, ķermenis mirst – un es kopā ar to. Man šķiet, ka izņemot ķermeni, nekā cita nav. (vairāk…)

Vai manī veidojas Cilvēks?

Jautājums: Ko nozīmē atdeve tuvākajam un kāpēc nav tiešs, neatliekams sods par atdeves sabiedrībai likuma nepildīšanu?

Atbilde: Veikt atdevi tuvākajam nozīmē palīdzēt viņam virzīties uz mērķi. Pretējā gadījumā tā nav atdeve, ja tikai runa neiet par palīdzību vitālo vajadzību nodrošināšanā. Katram nepieciešami līdzekļi, lai eksistētu, jo nedzīvajam, augu un dzīvnieciskajam līmeņiem ir jāuztur sava dzīvība. Taču visā pārējā nepieciešams tikai palīdzēt tuvākajam iziet cilvēciskās attīstības stadiju.

Attiecībā uz neatliekamo sodu par atdeves likuma nepildīšanu, tas nav iespējams. Tūlītējs sods tev tāpat liktu darboties kā nedzīvajai, augu un dzīvnieku dabai: ja kas izdarīts ne tā kā nākas – uzreiz saņēma sodu, rīkojās pareizi – atalgojums. Tad tu vienkārši būtu „ieprogrammēts” tāpat kā dzīvnieks.

Taču, kāds no tā labums, ja tevī neattīstās Cilvēks? Tas var attīstīties tikai apzināti, apdomāti, sapratnes, attīstības, jaunu īpašību iegūšanas ceļā, bet galvenais, jaunu vērtību iemantošanas ceļā, virzoties augšup, virs ikdienišķā līmeņa, pie nesaistošiem lēmumiem. (vairāk…)

Kā lai pārstāj domāt par sevi

Jautājums: Kādā tilpnē cilvēks atklāj garīgo pasauli?

Atbilde: Atstarotajā gaismā – citiem vārdiem, atdevē, kad viņš rūpējas par tuvāko vairāk kā par sevi pašu, kad tuvākais viņam svarīgāks par sevi pašu.

Jautājums: No kā cilvēkam jāatsakās, lai iegūtu šo garīgo tilpni?

Atbilde: No domām par sevi.

Kā es, būdams pilnībā egocentrisks, pāriešu pie tāda stāvokļa, kurā pilnībā pārslēgšos citiem par labu? Kur ņemt tādu vēlmi, kur rast spēkus, kā pielikt pūles?

Šeit man palīdzēs gaisma, kas atgriež pie Avota. Tas arī tiek dēvēts par „brīnumu iziešanā no Ēģiptes”: es atbrīvoju jūtas un prātu no savas vēlmes varas, no raizēm par sevi pašu un veltu to tuvākajam. Protams, to nav iespējams izdarīt vienpersoniski. Gūsteknis nespēj atbrīvot sevi no ieslodzījuma, nespēj izvilkt aiz matiem no purva. Vēlme un rūpes par sevi ir viss, kas man pieder. (vairāk…)

Kamēr urbis vēl nav skāris nervu

Var meklēt visas iespējamās atrunas, taču, ja mēs saduramies ar dabas likumu, tad esam spiesti tam pakļauties. Kabalas zinātne klāsta par nemainīgiem likumiem. Kabalisti mums skaidro, kā iekārtota realitātes sistēma. Turpretī mēs domājam, ka tie nav stingri likumi, bet kas tāds, ko varam mainīt pēc savas izvēles: attiecības starp cilvēkiem, cilvēka saikne ar dabu, liktenis, laiks, kādi vakardienas vai rītdienas notikumi.

Visas šīs ilūzijas notiek tāpēc, ka nezinām sistēmu, nesaprotam, ka tā ir precīzi definēta un mainīt to nav mūsu spēkos. Neko nevar darīt, tā tas ir – ne citādi! Pat pret zinātni mēs izturamies tā, it kā varētu to zināmā veidā apiet. Tas notiek tāpēc, ka nejūtam, ka esam saistīti ar sistēmu tūkstošiem savstarpēji savienotiem pavedieniem, miljardiem nervu šķiedru.

Iedomājies, ka no tevis nāk bezgalīgs daudzums vadu, kas savieno tevi ar visu universu, un tie visi ir superjutīgi, gluži kā atkailināti nervi. Visiem ir zināms, cik neciešamas ir sāpes, kad piepeši pieskaras atkailinātam nervam zobā. Ikviens to reiz ir izjutis. Lūk, šādi atkailināti nervi nāk no tevis miljoniem, miljardiem, sasaistot tevi ar citiem. Tu viscaur esi apvīts ar šīm smalkajām baltajām šķiedrām, it kā iegremdēts želejā. (vairāk…)

Jāmācās dzelzs izturība

No Bāla Sulama vēstules (Nr. 34): Pat tiem, kuri izpelnījušies to grēku piedošanu, kas ieskaitīti nopelnos, nepieciešams vēl spēks, kas ļauj noturēties ķēniņa pilī, tas ir, stāvēt, raidīt lūgšanu un gaidīt bez apstājas, „sitienā aiz sitiena”, līdz sasniegs pilnības vēlmi no Radītāja. Tāpēc jāmācās šis darbs vēl līdz tam brīdim, kā ienāk ķēniņa pilī, tas ir, saņem spēku un varenumu, lai stāvētu kā dzelzs stabs…

Jautājums: Kāpēc šeit sacīts, ka no cilvēka tiek prasīts stāvēt kā dzelzs stabam, ja mēs zinām, ka, gluži otrādi, mums ir jāsasniedz izmisums un jāviļas savos spēkos?

Atbilde: Ja cilvēks ir vīlies savos spēkos, tas nenozīmē, ka viņš ir kļuvis vājš. Viņš neraud aiz sava vājuma, bet priecājas kā varonis par to, ka pacēlies virs visiem egoistiskajiem spēkiem (klipot), kuri izraisīja viņā sajukumu un vilka dažādos virzienos. Patreiz viņš stāv pretim Radītajam un prasa palīdzību! (vairāk…)

Strādā ar prieku!

No raksta „Ierobežojums” (grāmata „Šamati”, 53. raksts): Bēdas pie cilvēka atnāk tikai tad, ja viņš tiecas pēc pārmērībām. Tāpēc sacīts, ka tad, kad Israēls atnāca saņemt Toru, Mozus viņus sapulcēja kalna pakājē (zem visām šaubām). Tas ir, Mozus atveda viņus pie visdziļākajām domām un sapratnes – pie viszemākās pakāpes.

Tikai tad bez svārstīšanās un šaubām viņi piekrita palikt tādā stāvoklī, it kā atrastos vislielākajā un pilnīgākajā stāvoklī. Pie tam viņi piekrita paust īstu prieku, kā sacīts: „Strādājiet Radītāja labā ar prieku”. Lielajā stāvoklī no cilvēka netiek prasīts strādāt ar to, lai atrastos priekā – šajā laikā prieks izpaužas pats par sevi. (vairāk…)

Uz jauno pasauli – ar kvalitatīvu lēcienu

Mēs nevaram runāt par konkrētu nākotnes sabiedrības tēlu, jo tas pastāvīgi mainīsies, transformēsies.

Līdz ar audzināšanu, līdz ar dabisko, nepiespiesto visas megapolises reorganizāciju izzudīs nevajadzīgie uzņēmumu, ražošanas atkritumi, pārtrauksies apkārtējās vides piesārņošana.

Pakāpeniski atmirs viss liekais, gluži kā iztek visi liekie tauki, kuri nevienam nav vajadzīgi, tie tikai kaitēja gan patērētājiem, gan ražotājiem un arī ekoloģijai. Savā dzīvē un patēriņā mēs kļūsim optimāli, racionāli. To diktē tikai mūsu pareizā mijiedarbība. Tāpēc visa pamatā ir tikai integrālā audzināšana.

Šāda transformācija būs pastāvīga. Attiecīgi tam, kā mēs arvien vairāk un dziļāk nodarbosimies ar savstarpējo „iekļūšanu” viens otrā, savstarpējo apvienošanos, integrāciju, savstarpējo galvojumu, kad ikviens pūlēsies jebkādā veidā iekšēji atbalstīt citus, tad kļūs redzams, ko un kā darīt. (vairāk…)

Meklēju cilvēku

Jautājums: Kā iespējams, lai cilvēks kļūtu aktīvs sistēmas elements, ja sacīts, ka visu dara gaisma?

Atbilde: Sistēma jau pastāv visā savā pilnībā un dižumā, stāvoklī, kas dēvēts par Bezgalības pasauli. Visas šķelšanās un apslēptības, visi samazinājumi un nosacījumi darbojas tikai attiecībā pret radījumu, lai viņam dotu iespēju pakāpeniski, kāpniskā veidā, sasniegt absolūto sistēmu.

Tāpēc mums ir jāsāk no stāvokļa, kurš atrodas vistālāk no pilnības. Daļu no visa ceļa radījums vispār iziet neapzināti, daudzās iepriekšējās pārdzimšanās. Mēs taču nesākam laboties apzināti tieši no Lielā sprādziena laikmeta, no matērijas pirmās daļiņas, kuru radījusi gaismas dzirkstele pirms miljardiem gadu.

Un ne jau vakar esam nokāpuši no koka un no pērtiķiem pārtapuši cilvēkos. Tas ir ļoti ilgs attīstības  process, kurš akumulē izmaiņas no paaudzes paaudzē. Rezultātā esam nonākuši pie šīs mūsu dzīves, kurā mums atlicis tikai pabeigt šo darbu – veikt noskaidrošanas! Patreiz galvenais ir apzināšanās – jūtās un prātā. (vairāk…)

Gaidi, Viņš var atnākt šodien

Jautājums: Kā efektīvāk pārbaudīt  katru savu darbību, lai atklātu, ka tās cēlonis bija atmoda no augšienes?

Atbilde: Var sniegt tādu ļoti raksturīgu piemēru. Piepeši ieskanas tālruņa zvans, un kāda nepazīstama balss tev saka: „Gaidi, es atnākšu šodien nokārtot ar tevi rēķinus” un noliek klausuli. Vienkārši kā šausmu filmā.

Un tu nezini, kas zvanīja un par ko iet runa! Tu sāc aizdomīgi un ar bailēm lūkoties uz katru pretimnācēju. Tu pārbaudi un analizē visu, kas notiek.

Lūk, tieši tādā veidā it visā mums ir jāmeklē Radītājs. Mums nepieciešams šāds satraukums, bailes, nedrošības sajūta, neaizsargātība, kas liek cilvēkam kļūt vērīgam un pārbaudīt visu, kas sastopas viņa ceļā.

Ja mērķis man ir ļoti svarīgs, taču es redzu, ka nevirzos uz priekšu, lai to sasniegtu, tad raizējos par to, kas notiek un man ir jānoskaidro, kas man traucē. Kas tieši ir šis mērķis – varbūt es to nepareizi izprotu? Kādi ir tā sasniegšanas līdzekļi? (vairāk…)