Rabašs, Šelavei Sulam, 1985./86., 19. raksts „Par prieku”: Tad, kad cilvēks Radītājam neko nelūdz un vēršas pie Viņa tikai ar pateicību, tad viņš atrodas saplūsmē ar Radītāju, par cik veic atdevi. Šī saplūsme nes viņam prieku un pilnību, pateicoties tam, ka viņš atrodas saplūsmē ar Pilnību.

Taču kā var saplūst ar Pilnību? Es sajūtu sevī totālus trūkumus un nav nekādas saplūsmes. Es vēlētos „piestiprināties” Radītājam kā bērns pie mātes, taču man atklājas pretēja aina, kas absolūti nav pilnība, šī aina ir visa esošā trūkums, kreisā līnija savā galējā veidā. Tad, paceļoties virs savas saprašanas, es „piestiprinos” Radītājam. Lūk, tā ir saplūsme ar Pilnību. Neskatoties uz pilnīgu pretstatu saprātā un jūtās, es paceļos līdz pilnībai un, atrodoties šajā līdzībā, Viņu atklāju.

Pilnības sajūta var rasties tikai uz nepilnības pamata. Nemēdz būt viens bez otra. Vienkārši manī šīs galējības izpaužas nevis kopā, bet pārmaiņus: kā „diena”, te piepeši kā „nakts”, tad „vakars” un atkal „rīts”… Tādā veidā es starp tiem arī griežos, līdz viss nonāk pie viena stāvokļa, kurā visas detaļas uztur viena otru: nav starpības starp „nakti” un „dienu”, „tumsa staro kā gaisma”. Tieši tad man iestājas diena, tā ir viss labums, „diennakts” pilnība.

Jautājums: Kas tā ir par pilnību, ja manī iekšēji norisinās karš?

Atbilde: Gluži otrādi, es sajūtu ne karu, bet baudu. Tikai tādā veidā es paceļos virs šaubām un atrodos atdevē. Tieši šī pacelšanās virs iekšējās pretestības, virs konflikta ar sevi pašu, pierāda, ka es dzīvoju īstenībā, nevis melos.

Jautājums: Kādas ir šīs pilnības pazīmes?

Atbilde: Tas parāda, ka man nekas nav vajadzīgs, izņemot šo stāvokli. Manās vēlmēs valda Pirmais samazinājums un pilnīga tukšuma sajūta – tumsa kā melnajā caurumā. Virs tā es veidoju pilnību, tur plūst gaisma, tur pilnībā viss es atrodos atdevē.

Tādā veidā visa mana tumsa, visa mana „melnā gaisma”, ja es to pareizi izmantoju, virs tās paceļoties, piepeši kļūst par Bezgalības gaismas avotu.

Man noteikti nepieciešams šo divu pretstatu „dipols”, šīs divas Bezgalības ar mīnus un plus zīmi. Tikai pie šāda nosacījuma esmu pārliecināts, ka pieturos pie patiesības. Turpretī, ja pozitīvs nenostājas virs negatīva, tā nav vidējā līnija un man vienkārši nav kritēriju, lai to izmērītu. Prieks vienmēr korelējas attiecībā pret trūkumu, pilnība – attiecībā pret nepilnību un tikai no tumsas es izzinu gaismu.

No nodarbības pēc Rabaša raksta, 25.02.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →