Ēna, kas piekļaujas gaismai

Niecīgums nenozīmē, ka man nav spēku ko realizēt, gluži otrādi, tas nozīmē, ka es domāju, it kā pats kaut ko daru. Niecīgs nav tas, kurš nespēj būt varonis, bet tas, kurš uzskata, it kā viņš ir varonis. Ja cilvēkā mostas viņa ego, tad viss, ko viņš saka, liecina par viņa niecīgumu.

Visu vada augstākā gaisma. Taču cilvēks, atrodoties savā egoismā, kļūdās, domādams, ka viņam pašam it kā piemīt kāds personīgs spēks, sajūtas, prāts, viņa egoismā atrodas viss viņa pagrimums. Šis pagrimums nozīmē, ka viņš nesaprot, nejūt, neizzina, ka viņa vēlme baudīt ir tikai gaismas zīmogs. Viņš ir tikai gaismas ēna un viņam nav nekā cita, izņemot šo ēnu.

Ja cilvēks to jūt un saprot, ja cīnās ar šo savu pagrimumu, kurš pastāvīgi viņā mostas, lai atklātu viņam starpību starp viņu un Radītāju, tad pāriet pie cita niecīguma, kas nozīmē nevis pagrimumu, bet uzticību. Viņš vēlas uzticīgi kalpot nevis savai vēlmei – ne ēnai, gaismas pretējam atveidojumam, kas iedomājas, ka eksistē patstāvīgi tikai tāpēc, ka atdalīts no avota, – bet pašai gaismai. Tādā ceļā viņš nonāk pie saplūsmes ar avotu.

Tad viņu pārņem lepnums, spēks, viss, kas piemīt gaismai, pateicoties tam, ka viņš ir atcēlis savu vēlmi baudīt attiecībā pret Radītāju. Viņš ir pateicīgs Radītājam par to, ka Radītājs ir radījis šo vēlmi, ar kuras palīdzību cilvēkam ir iespēja sajust, kā viņš var „piestiprināties” Radītājam.

Tādā veidā sava personīgā niecīguma noskaidrošana palīdz cilvēkam pastāvīgi pietuvināties īstenībai, avotam. Tāpēc tajā vietā, kur mēs sajūtam maziskumu, turpat mums atklājas Radītāja pieticība un dižums.

No sagatavošanās nodarbībai, 18.02.2013.

Avots krievu vakodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: