Protams, mums ir vairums pretenziju pret Radītāju un pret savu stāvokli, apstākļiem, šīs pretenzijas mēs vēlētos izvirzīt Saimniekam, kurš atbildīgs par visu notiekošo ar mums. Taču tas nelīdzēs. Mums ir jāpiekrīt tiem nosacījumiem, kuros esam ielikti, vai arī būsim spiesti virzīties uz priekšu ciešanu ceļā.

Lai uzstādītu noteikumus, ir jāzina viss process, visa sistēma, jāsaprot, ka tas patiešām iet labumā un to ir iespējams realizēt. Turpretī, ja mēs nesaprotam šo sistēmu un atrodamies pastāvīgā apslēptībā visā mūsu garīgās izaugsmes ceļā virzoties no lejas augšup, tad mums atliek tikai ticēt, ka visam mūsu darbam jāatrodas augstāk par jebkuru kritiku un pretenzijām.

Raugoties uz visu no sava egoisma, mēs nevaram veikt pareizus secinājumus, tāpēc ka virzība uz priekšu tiek vērtēta nevis attiecībā pret vēlmi baudīt, bet gan attiecībā pret atdeves vēlmi. Tāpēc mēs nekad nespēsim savā stāvoklī saprast, kādā veidā mēs virzāmies uz priekšu, veicinot savu garīgo izaugsmi.

Sacīts: „Atveriet Man pavisam sīku spraudziņu kā adatas acs”, tas ir, pielieciet nedaudz pūles „un ES atvēršu jums vārtus”. Taču šī sīkā spraudziņa adatas acs lielumā mums jāatklāj pašiem, to izdarīt ir neiedomājami grūti. Šim nolūkam mums jānoliec sava galva, jāizskauž visa sava lepnība, jāsaprot, ka mēs nespēsim neko saprast un novērtēt savā egoismā, respektīvi, jūtot, cik esam niecīgi, taču noliecot galvu, mēs sākam saprast, kas notiek.

Pateicoties tam, ka mēs apslēpjam savu ego, mēs sākam iepazīt Radītāju, kurš arī atrodas apslētībā, kļūstam zināmā mērā Viņam līdzīgi. Māte, kura kopj zīdaini, tāpat atrodas apslēptībā, jo zīdainis nezina, cik cītīgi viņa gādā. Turklāt mazulim tas arī nav jāzina, galvenais, lai viņā realizētos visu ieguldīto pūļu rezultāts, attīstības nosacījumi.

Ja mums ir tieksme sasniegt Radītāju, tad mums nepieciešams atklāt Viņa darbības attiecībā pret mums un pašiem tās atkārtot. Šim nolūkam sevi jāpazemina, gluži kā māte, kura, kopjot zīdaini, nedomā par sevi vai kā Radītājs attiecībā pret radījumiem. Mēs jūtam tikai Radītāja rūpju rezultātu par mums, taču mums tāpat vienkārši neatklāj visas Viņa darbības, jo mēs esam zīdaiņi, nespējīgi jebko saprast.

Kā modināt mūs, lai mēs vēlētos izzināt Radītāja darbu? Nav iespējams visu saprast, iekāms pats kļūsi par vienu no vecākiem un tikai tad spēsi novērtēt, ko vecāki mūsu labā ir izdarījuši. Lai mēs spētu izaugt, augstu pacelties garīgajā pasaulē un arī kļūtu par garīgiem vecākiem, Radītājs neizdabā šodien visām mūsu zīdaiņa vēlmēm simtprocentīgi. Viņš nebaro mūs ar saldu putriņu kā gādīga māte, neietin mūs sausos autiņos un neizklaidē ar grabulīšiem, lai mēs nesāktu neapmierināti čīkstēt. Viņš neiztop mūsu egoistiskajai vēlmei, bet gluži otrādi, modina mūsos visus iespējamos jautājumus, ciešanas, nepatīkamus pārdzīvojumus, ar kuriem mums ir jāstrādā, lai atklātu to cēloni. Tādā veidā mēs spēsim atklāt Viņa darbu.

Ja es nesaņemu patīkamu sajūtu, tad esmu spiests pārbaudīt, kāpēc? Saprotams, ka vispirms manī uzliesmo neapmierinātība, tā ir mana pirmā dabiskā reakcija. Manī rodas sašutums, jo man ir slikti! Otra doma jau tiek virzīta Radītājam: „Kāpēc Tu tā rīkojies ar mani? Tu esi slikts, mainies!” Taču, ja nepatikšanas nepāriet un es nespēju no šīs problēmas izkļūt, tad triecieni piespiež mani kļūt pacietīgākam. Es jau nedumpojos tāpat vien, bet jautāju: „Kāda ir manas dzīves jēga?” Tas mani noved pie nepieciešamības izzināt Radītāja darbības.

Man saka, ka es pats esmu vainīgs pie visa notiekošā. Taču, vai tad es ko daru? To visu dara Radītājs! Tomēr izrādās, ka tā nemaz nav, kā es to redzu: nav neviena cita, izņemot Radītāju, labestīgu un labu darošo, turklāt viss labums, kuru Viņš man dara, transformējas manī vairums svešos, pretrunīgos spēkos. Es neredzu, ka viss tas nāk no Labestīgā un labu darošā. Lai gan reizēm patiešām notiek kas labs, taču visbiežāk – slikts.

Man tas ir jāpiefiksē kā negrozāms fakts: viss, ko es saņemu – nonāk pie manis no Radītāja, labestīgā un labu darošā. Pēc tam, pateicoties personīgajām pārmaiņām, man jānoved sevi pie tāda stāvokļa, kad ieraudzīšu un atklāšu šo labestīgo un labu darošo, izņemot kuru, neviena cita nav. Ja es to veikšu man pašlaik dotajā stāvoklī, tad sasniegšu savu pirmo garīgo pakāpi.

Pēc tam man stāv priekšā tāds pats darbs, taču arvien kvalitatīvāks un cēlāks. Tas ir, mūsu darbs vienmēr ir tajā aspektā, lai, pirmām kārtām, redzētu sevi kā problēmas vaininieku, nevis Dodošo un pēc tam izlabotu sevi tā, lai problēma izzustu, bet Dodošais, Viņa rīcība un es pats savienotos vienā veselumā, kas dēvēts par saplūsmi. Tas būs apliecinājums tam, ka esmu sasniedzis ar Viņu īpašību līdzību.

No nodarbības, no Bāla Sulama vēstules, 17.02.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →