Jautājums: Bāls Sulams raksta, ka mūsu laikmetā ir radusies iespēja paātrināt attīstības procesu un pacelties augšup, lai sasniegtu Radītāju. Kā šo iespēju saskatīt un kā to realizēt?

Atbilde: Mēs dzīvojam īpašā laikā, kurš patiešām dod mums iespēju. Vispirms tāpēc, ka rešimot, kas mūsos atklājas, mudina mūs atklāt zinības par Radītāju, par dzīves būtību. Tas arī ir galvenais jautājums, kas mostas cilvēkos. Pēc tūkstošiem gadu ilgās attīstības cilvēks pa īstam sāk meklēt savas dzīves jēgu, nevis nodzīvot dzīvi pēc iespējas komfortablāk.

Vēl pirms kādiem piecdesmit gadiem mēs uzskatījām, ka materiāliem labumiem nebūs gala un līdz bezgalībai ekstrapolējām patēriņa sabiedrības perspektīvas. „Viss ir iespējams: mēs lidosim uz zvaigznēm, iegūsim varu pār dabas spēkiem, baudīsim dzīvi pārpilnībā…” Tāds bija mūsu egoisma vektors.

Taču piepeši mēs it kā piesātinājāmies, precīzāk sakot, mūsu vēlme sāka mainīties. Mēs neapmierinājām visas savas prasības, nenodrošinājām ikvienu ar jahtu, pili, personīgo lidmašīnu, personīgo salu, personīgo planētu galu galā. Nē, mēs neapmierinājām savas vēlmes – tās vienkārši mainījās. Tāpat tās mainās mazam bērnam: nupat viņš prasīja saldu biezpiena sieriņu, taču kamēr tu skrēji uz veikalu, viņš jau vēlas desu.

Šodien pasaulē ir daudz bada cietēju, slimu un trūkumā nonākušu cilvēku, taču vēlme mainās un līdz ar nelaimēm viņiem kļūst saprotams: pat ja viņi saņems visu trūkstošo, tas viņus neapmierinās. Viena lieta – piesātināties, piepildīties, bet cita lieta – apmierinājums. Tāpat Bāla Sulama sniegtajā piemērā viesis saka saimniekam: „Pat ja dosi man dāvanā veselu pasauli, man nebūs gana, par cik tas nav mans nopelns”. Piepildījums atnāks, apmierinājums – nē.

Mēs runājam par diviem ļoti delikātiem momentiem, kuru rezultātā pēdējā attīstības posmā, neskatoties uz neapmierinātību un nenodrošinātību, cilvēks dodas savas dzīves jēgas meklējumos. Rodas jauna vēlme, un tieši no šīs vēlmes cilvēks cer saņemt apmierinājumu, pat ja iepriekšējām cerībām nav lemts piepildīties. Ja arī viņam paliks tikai vienkāršākie labumi, viņš meklē apmierinājumu tajā, kas patreiz viņam ir svarīgs.

Tāpat pēc naudas, varas, tehnoloģiju uzplaukuma, informācijas ēras mēs esam pacēlušies uz jaunu pakāpi – pakāpi, kas nosaka jēgu. Cilvēki nonāk izmisumā, beidz dzīvi pašnāvībā, par cik nespēj rast jēgu savai eksistencei. Tāda ir atbrīvošanās laikmeta pirmā pazīme.

Turpretī otrā pazīme – visas pasaules atmoda, nevis tikai to cilvēku, kuri meklē jēgu. Pasaule grimst krīzē, kas pēc savas būtības ir psiholoģiska, iekšēja. Cilvēks vairs nav spējīgs vadīt sabiedrību un savu personīgo dzīvi. Viss sabrūk, iziet ārpus kontroles, jo mūsu egoisms ir pabeidzis attīstību, pabeidzis darbu, lieliski izpildot savu uzdevumu.

Drīz atklāsies jaunas, ļoti nepatīkamas slimības, kas izraisītas ar mūsu egoistiskajiem panākumiem kaitīgo vielu izmantošanā, pievienojot tās pārtikas produktiem un citām patēriņa precēm. Vispār atklāsies visas negatīvās parādības, kas raksturīgas, ja egoisms tiek izmantots, lai kaitētu cilvēkam. Mēs bīstamies no atombumbas, sadursmes ar asteroīdu, taču tostarp viens vīruss ir spējīgs nonāvēt visu pasauli.

Rezultātā arī pasaule, kurai nepieciešama labošanās un mēs paši, kuri tiecamies uz to pašu un līdzekļi, kas izpaužas, – viss no iekšpuses un no ārpuses parāda, ka laikmets mums ir sniedzis iespēju augšupejai.

No nodarbības, no „Raksta Zoar Grāmatas nobeigumam”, 17.02.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija, Veselība | Add Comment →