No Bāla Sulama vēstules (Nr. 34): Pat tiem, kuri izpelnījušies to grēku piedošanu, kas ieskaitīti nopelnos, nepieciešams vēl spēks, kas ļauj noturēties ķēniņa pilī, tas ir, stāvēt, raidīt lūgšanu un gaidīt bez apstājas, „sitienā aiz sitiena”, līdz sasniegs pilnības vēlmi no Radītāja. Tāpēc jāmācās šis darbs vēl līdz tam brīdim, kā ienāk ķēniņa pilī, tas ir, saņem spēku un varenumu, lai stāvētu kā dzelzs stabs…

Jautājums: Kāpēc šeit sacīts, ka no cilvēka tiek prasīts stāvēt kā dzelzs stabam, ja mēs zinām, ka, gluži otrādi, mums ir jāsasniedz izmisums un jāviļas savos spēkos?

Atbilde: Ja cilvēks ir vīlies savos spēkos, tas nenozīmē, ka viņš ir kļuvis vājš. Viņš neraud aiz sava vājuma, bet priecājas kā varonis par to, ka pacēlies virs visiem egoistiskajiem spēkiem (klipot), kuri izraisīja viņā sajukumu un vilka dažādos virzienos. Patreiz viņš stāv pretim Radītajam un prasa palīdzību!

Kāpēc tev šķiet, ka viņam jājūt pilnīgs pagurums? Viņš saprot, ka nespēj saviem spēkiem ienākt garīgajā pasaulē, par cik tā ir pilnīgi cita daba. Taču viņš tāpat arī zina, ka no augšienes viņam palīdzējuši katrā solī, kuru viņš virzīja uz priekšu, lai sasniegtu garīgo pasauli un tagad viņš stāv tieši uz garīgās pasaules sliekšņa. Viņš ir pārliecināts, ka ar Radītāja palīdzību, kurš viņam devis spēku pārvarēt egoistiskos spēkus (klipot), viņš pilnīgi no tiem atbrīvosies.

Ja viņam nav spēku, lai ienāktu garīgajā pasaulē, tas nenozīmē, ka viņš ir vājš – tā ir tikai fakta apzināšanās. Taču tas, ka viņš ikreiz pūlējās virzīties uz priekšu ar Radītāja palīdzību, nozīmē, ka viņš ir varonis. Varonis nav tas, kurš aiz muļķības karo saviem spēkiem. Pārvarēšana ir karā pret sevi pašu, pret savu vēlmi visu izdarīt pašam, pašam pieņemt lēmumus, it kā būtu vēl citi spēki, izņemot Radītāju. Tā arī ir vislielākā muļķība, kas mums sevī jāuzveic. Tad cilvēks priecājas par to, ka karojis un šajā karā ir guvis uzvaru.

Viņš uzvarēja ne ar saviem spēkiem. Iemesls, kādēļ viņš vēlējās uzsākt karu, nenāca no viņa un viņa lūgums Radītājam par palīdzību un stāvokli, kurš izveidojies pēc tam – tas viss nav viņa nopelns. Kāpēc tādā gadījumā viņš tiek dēvēts par varoni? Tāpēc, ka izgājis visus šos ceļa posmus un pateicoties tiem, piestiprinājies vienīgajam augstākajam spēkam. Tas arī nozīmē uzvarēt šajā kaujā. Izturība ir tajā apstāklī, lai, neskatoties uz visiem traucēkļiem, atklātu, ka nav neviena cita, izņemot Radītāju.

Tāpēc viss ir atkarīgs no tā, ko mēs dēvējam par „vājību”. Tas ir saprotams, ka cilvēkam nav savu spēku cīņai pret sevi pašu. Taču viņš izprot to, ka viņam nav spēku un ka viss tiek darīts tikai ar Radītāja palīdzību, kurš dod spēkus, ar kuriem cilvēks veido sevi pašu, cilvēka tēlu, Ādamu, līdzīgu Radītājam.

No nodarbības, no Bāla Sulama vēstules, 05.02.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →