No raksta „Ierobežojums” (grāmata „Šamati”, 53. raksts): Bēdas pie cilvēka atnāk tikai tad, ja viņš tiecas pēc pārmērībām. Tāpēc sacīts, ka tad, kad Israēls atnāca saņemt Toru, Mozus viņus sapulcēja kalna pakājē (zem visām šaubām). Tas ir, Mozus atveda viņus pie visdziļākajām domām un sapratnes – pie viszemākās pakāpes.

Tikai tad bez svārstīšanās un šaubām viņi piekrita palikt tādā stāvoklī, it kā atrastos vislielākajā un pilnīgākajā stāvoklī. Pie tam viņi piekrita paust īstu prieku, kā sacīts: „Strādājiet Radītāja labā ar prieku”. Lielajā stāvoklī no cilvēka netiek prasīts strādāt ar to, lai atrastos priekā – šajā laikā prieks izpaužas pats par sevi.

Un tikai trūkuma stāvoklī jāstrādā, lai atrastos priekā, neskatoties uz sava stāvokļa nenozīmības sajūtu. Tas ir liels darbs. Šāda mazā stāvokļa izveidošana ir galvenais pakāpes dzimšanā…

Cilvēks samazina savas ierastās prasības, pakāpeniski nolaižoties līdz „mazajam stāvoklim” (katnut), kurā sev pašam neprasa neko. Turpretī to, kas viņam nepieciešams eksistencei, viņš vērtē vēl zemāk, jo rūpējas par šīm vajadzībām nepieciešamības spiests, aiz pienākuma.

No šī punkta arī sākas ienākšana garīgajā pasaulē. Turklāt šī stāvokļa rādītājs ir prieks. Vispirms jāsasniedz pirmais samazinājums (cimcum alef), ekrāns un atstarotā gaisma, nolūks atdeves dēļ, cik vien iespējams virzoties uz priekšu. Tad viss, kas cilvēkam būs nepieciešams, netiek uzskatīts par patērēšanu. Tāpēc šī stāvokļa pazīme ir pastāvīgs prieks, jo viņam pilnīgi ne par ko nav jāraizējas, viņš „peldas” Radītāja gaismā, atdeves jūrā.

No sagatavošanās nodarbībai, 05.02.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →