Monthly Archives: aprīlis 2013

Kvēls prieks

Rabašs, Šelavei Sulam, 1985./86., 19. raksts „Par prieku”: Prieks vienmēr ir kāda iemesla rezultāts. Kā izraisīt to iemeslu, kurš nesīs mums prieku? Šim nolūkam nepieciešams turēties pie labās līnijas, kas dēvēta par „pilnību”, kā arī par „pielīdzināšanos”, par cik cilvēks, kurš sasniedzis pilnību saplūst ar pašu pilnību – Radītāju.

Tomēr mēs, protams, bez pretstata nespējam neko sajust no garīgā. Mūsos atrodas nepilnība, bezkontrole, bezpalīdzība, totāla egoistiskās vēlmes baudīt vara, kas mudina iekarot visus pasaules labumus. Taču mēs virs tā paceļamies, veicam samazinājumu, turamies tikai pie altruistiskās vēlmes un to vērtējam arvien augstāk. (vairāk…)

Atmosties, atrodoties tajā pašā vietā

Mūsu darbs nozīmē atklāt patieso stāvokli, kurā mēs atrodamies: pastāvīgu, jau eksistējošu, mūžīgu, pilnīgu. Turklāt mums jāmodina savas sajūtas un domas, lai šo stāvokli sajustu tās pasaules vietā, kuru sajūtam pašlaik. Jāatver sava sirds un prāts, neizkustoties no savas vietas, bet tikai arvien vairāk un vairāk atmostoties, līdz sasniegsi saplūsmi ar Radītāju.

Ja tādā veidā mēs iedomājamies situāciju, tad labāk saprotam, ka viss notiekošais ar mums signalizē par tām vietām, kurām jāpiegriež sava vērība. Tieši tur mums jāizanalizē savas jūtas, domas, nolūki, attieksme pret savām īpašībām, lai arvien vairāk attīstītu tās vienu aiz otras un izpelnītos atklāt to faktu, ka mēs atrodamies pastāvīgā saplūsmē ar Radītāju. (vairāk…)

Nedzīvot melos

Rabašs, Šelavei Sulam, 1985./86., 19. raksts „Par prieku”: Tad, kad cilvēks Radītājam neko nelūdz un vēršas pie Viņa tikai ar pateicību, tad viņš atrodas saplūsmē ar Radītāju, par cik veic atdevi. Šī saplūsme nes viņam prieku un pilnību, pateicoties tam, ka viņš atrodas saplūsmē ar Pilnību.

Taču kā var saplūst ar Pilnību? Es sajūtu sevī totālus trūkumus un nav nekādas saplūsmes. Es vēlētos „piestiprināties” Radītājam kā bērns pie mātes, taču man atklājas pretēja aina, kas absolūti nav pilnība, šī aina ir visa esošā trūkums, kreisā līnija savā galējā veidā. Tad, paceļoties virs savas saprašanas, es „piestiprinos” Radītājam. Lūk, tā ir saplūsme ar Pilnību. Neskatoties uz pilnīgu pretstatu saprātā un jūtās, es paceļos līdz pilnībai un, atrodoties šajā līdzībā, Viņu atklāju.

Pilnības sajūta var rasties tikai uz nepilnības pamata. Nemēdz būt viens bez otra. Vienkārši manī šīs galējības izpaužas nevis kopā, bet pārmaiņus: kā „diena”, te piepeši kā „nakts”, tad „vakars” un atkal „rīts”… Tādā veidā es starp tiem arī griežos, līdz viss nonāk pie viena stāvokļa, kurā visas detaļas uztur viena otru: nav starpības starp „nakti” un „dienu”, „tumsa staro kā gaisma”. Tieši tad man iestājas diena, tā ir viss labums, „diennakts” pilnība. (vairāk…)

Pajautā Amanam un dari otrādi

No Rabaša raksta „Un viņš studē Viņa Toru”: Kā atklājam Esteres vīstoklī: „Pēc šiem notikumiem ķēniņš godāja Amanu”. Saskaņā ar veselo saprātu to ir grūti izprast, jo pēc tam, kad Mordehajs izdarīja ķēniņam pakalpojumu, vai tad ķēniņam nebija jāceļ godā Mordehajs nevis Amans?

Tas izskaidrojams šādā veidā: laikā, kad cilvēks neredz patieso sava ļaunuma seju, tas ir, Amana formu, tad viņš nav spējīgs lūgt Radītāju palīdzēt viņam pieveikt šo ļaunumu.

Tikai tad, kad cilvēks redz savu briesmīgo Amana spēku, kas vēlas iznīcināt un nolemt bojāejai visus jūdus (proti, nogalināt visu, kas attiecas uz vienotību), kas neļauj cilvēkam neko izdarīt atdeves labā, tādā gadījumā var vērsties ar patiesu lūgšanu. Tad Radītājs viņam palīdzēs. (vairāk…)

Pirmā mūžības pakāpe

No Bāla Sulama raksta „Izvēles brīvība”: Nāve ir pastāvēšanas neesība vai kaut kā esoša zaudēšana. Tāpēc tā var notikt tikai tādā gadījumā, ja cilvēkā vēl atrodas vismaz dzirkstele, kuras nolūks ir eksistēt sevis paša dēļ. Tad par šo dzirksteli var sacīt, ka tā pārstāj eksistēt un nomirst.

Turpretī, ja cilvēkā nav palikusi neviena šāda dzirkstele, bet visas viņa būtības dzirksteles ietērpjas atdevē Radītājam, tad tas viss nenomirst un neizzūd. Tāpēc ka pat tad, kad ķermenis tiek anulēts, tas notiek tikai no saņemšanas savā labā skatpunkta, kurā ietērpta vēlme saņemt, kas nespēj eksistēt citādi.

Taču kad piepildās Radīšanas nodoms un Radītājs priecājas, ka īstenojis savu vēlmi, cilvēka būtība ietērpjas šajā Radītāja baudā un izpelnas kļūt par tikpat absolūti mūžīgu kā Viņš. Sanāk, ka cilvēks atbrīvojas no nāves eņģeļa. (vairāk…)

„Ar stingru roku un lielām dusmām”

No raksta „Ar stingru roku un lielām dusmām” („Šamati”, 70.): Tas, kurš patiešām vēlas visas savas darbības veikt Radītāja labā, lai sasniegtu ar Viņu saplūsmi īpašību līdzībā, ienākt Radītāja pilī, tas šādu iespēju nesaņem uzreiz. Viņu pārbauda, iespējams, viņam ir citas vēlmes, izņemot vēlmi saplūst ar Radītāju.

Viņam rada šķēršļus, izraisot blakus domas un sūta viņam svešus cilvēkus, lai tādā veidā traucētu un liktu atstāt savu ceļu un dzīvot savu dzīvi kā visi. Ja cilvēks pārvar visus šķēršļus, kas nostājas viņa ceļā un caur tiem izlaužas un viņu nav iespējams apturēt un novirzīt no ceļa ar vienkāršiem traucēkļiem, tad Radītājs sūta viņam nešķīsto spēku armādas, kas atstumj cilvēku tieši no saplūsmes ar Radītāju un ne no kā cita. To dēvē – ar stingru roku Radītājs viņu atgrūž.

Nepieciešams daudz laika, lai beidzot saprastu, ka viss, ko cilvēks sajūt, atnāk no Radītāja un vienīgi tāpēc, lai viņu virzītu uz mērķi. Nav nevienas darbības, rīcības, notikuma, kas viņu nevirzītu uz mērķi, proti, uz saplūsmi ar Radītāju. Cilvēks to nekādā veidā nespēj ietekmēt, viss norisinās saskaņā ar informācijas gēniem (rešimot). Šo rešimot atklāšanas spēks, raksturs, nosacīts ar to, kā mēs esam atstrādājuši iepriekšējos rešimot. (vairāk…)

Klimats uz Zemes mainās

Viedoklis: Klimats uz Zemes ir mainījies. Naftas platformas sprādziena rezultātā, 2010. gada 20. aprīlī notika naftas noplūde Meksiskas jūras līcī. Urbuma bloķēšanas laikā 480 milj. barelu naftas nokļuva okeānā un izjauca silto Golfa straumi, kura nosaka laika apstākļus Ziemeļu puslodē. Aukstā Kurosavas straume, kuras iedarbība kompensēja Golfa straumi, palēnām sāk „apsaldēt” Eiropu.

Tā visa rezultātā, periodā līdz 2025. gadam, vasarā iestāsies karstums, turpretī ziemā –aukstums un mūžīgais sasalums izplatīsies līdz pat Parīzei un Romai. Sibīrijas upju notece Ziemeļu Ledus okeānā atdursies ledus zonā un divu-trīs gadu laikā applūdinās sibīrijas zemienes, pārvēršot tās milzīgos purvos. Sahāra un Ziemeļāfrika, kā senās Grieķijas un Ēģiptes laikā, pārtaps par mežiem. Daži zinātnieki pareģo, ka, Saules darbības krituma rezultātā, jau 2014. gadā iestāsies mazais ledus laikmets.

Replika: Vienotās Dabas nedzīvā, augu, dzīvnieciskā daļas ir pilnībā savstarpēji saistītas un tikai cilvēka uzvedība nosaka Dabas stāvokli. Ja cilvēka uzvedība sāk pielīdzināties Dabai, tad izraisa milzīgu pozitīvu efektu, tāpēc ka cilvēks, paceldamies pāri Dabai, ja ar sava egoisma izlabošanu sasniedz ar to līdzību, tad kļūst par visaugstāko Dabas spēku un visas Dabas sistēmas apvienojas, līdzsvarojas un bagātinās.

Avots krievu valodā

Vai esmu nokavējis?

Jautājums: Pieņemsim, es ar saviem biedriem dibināju uzņēmumu. Es – šī uzņēmuma direktors, viņi – mani vietnieki. Starp mums ir draudzīgas attiecības, un viņi var atļauties nokavēt sēdes uz 5 – 10 minūtēm. Taču es ļoti cienu disciplīnu. Kā rīkoties? Ko jūs ieteiktu? Vai viņi ir jāsoda?

Atbilde: Es domāju, ka 10 minūšu kavējumam nav lielas nozīmes. Cilvēkam ir jājūt, ka pret viņu izturas saudzīgi un viņu sapratīs, bet viņam, savukārt, tas, protams, ir jākompensē.

Sodīt var tikai par nevērīgu attieksmi pret kolektīvu, biedriem, uzņēmumu, tā īpašumu; par necilvēcīgu, neģimenisku attieksmi pret cilvēkiem un iekārtām. Katram ir jājūt, ka kolektīvs ir viņa ģimene. Vai tad viņš tā uzvestos savā ģimenē? Vai ģimenes gods, tās labklājība stāv augstāk par visu, vai nē? (vairāk…)

Iezīmējot robežas starp saņemšanu un atdevi

Tikko cilvēks nāk ar pretenzijām pret Radītāju, acumirklī rodas apslēptība, un viņš vairs nav virzīts tieši uz Radītāju, bet novirzās uz citu mērķi. Radītājs ir vienīgais spēks, kas ir labestīgs un labu darošs. Ja tu tiecies taisnā ceļā pie Radītāja, tad tev nevar būt nekādu pretenziju. Tiklīdz tu nedaudz novirzies no pareizā virziena, tevī momentāni rodas neapmierinātība un sūdzības.

Atgriezies uz pareizā ceļa un turpini cik vien vari, līdz atkal nomaldīsies no ceļa un sāksi sūdzēties. Tādā veidā, pateicoties neapmierinātībai un tās pārvarēšanai, tu ikreiz virzies uz priekšu pie Radītāja, tevī nav atdeves īpašības, nav labestīgā un labu darošā īpašības. Tev šis tēls jāizveido virs savas saņemšanas īpašības, no pretstata. Tu veido šo īpašību atveidojumu, nevis pašas īpašības.

Zināms, ka izveidot statuju var tikai izejot no trūkuma vai pārpildījuma. Var izveidot lielu bluķi un atšķelt no tā visu lieko tā, lai paliktu vajadzīgā forma. Turpretī var arī paņemt ģipsi un no tā izveidot skulptūru. Taču jebkurā gadījumā galvenais ir robeža, ārējā forma. Šo ārējo formu mēs veidojam virs vēlmes saņemt, katrreiz noskaidrojot, kur atrodas robeža ar atdeves vēlmi. (vairāk…)

Ēna, kas piekļaujas gaismai

Niecīgums nenozīmē, ka man nav spēku ko realizēt, gluži otrādi, tas nozīmē, ka es domāju, it kā pats kaut ko daru. Niecīgs nav tas, kurš nespēj būt varonis, bet tas, kurš uzskata, it kā viņš ir varonis. Ja cilvēkā mostas viņa ego, tad viss, ko viņš saka, liecina par viņa niecīgumu.

Visu vada augstākā gaisma. Taču cilvēks, atrodoties savā egoismā, kļūdās, domādams, ka viņam pašam it kā piemīt kāds personīgs spēks, sajūtas, prāts, viņa egoismā atrodas viss viņa pagrimums. Šis pagrimums nozīmē, ka viņš nesaprot, nejūt, neizzina, ka viņa vēlme baudīt ir tikai gaismas zīmogs. Viņš ir tikai gaismas ēna un viņam nav nekā cita, izņemot šo ēnu.

Ja cilvēks to jūt un saprot, ja cīnās ar šo savu pagrimumu, kurš pastāvīgi viņā mostas, lai atklātu viņam starpību starp viņu un Radītāju, tad pāriet pie cita niecīguma, kas nozīmē nevis pagrimumu, bet uzticību. Viņš vēlas uzticīgi kalpot nevis savai vēlmei – ne ēnai, gaismas pretējam atveidojumam, kas iedomājas, ka eksistē patstāvīgi tikai tāpēc, ka atdalīts no avota, – bet pašai gaismai. Tādā ceļā viņš nonāk pie saplūsmes ar avotu. (vairāk…)