Monthly Archives: marts 2013

Jāmaksā par katru mirkli

Novosibirskas kongress, 5. nodarbība

Rakstā „Miers” Bāls Sulams min šādu citātu: Viss ir ieķīlāts, un lamatas izliktas uz visu dzīvi. Veikals ir atvērts, un veikalnieks dod uz parāda. Grāmata atvērta un roka raksta, – tas ir, Radītājs visu pieraksta. Ikviens, kurš vēlēsies, varēs ņemt uz parāda – ieeja ir brīva, var nākt un paņemt. Taču nodokļu piedzinēji nepārtraukti atgriežas un no cilvēka tiek ņemta samaksa, vai viņš to apzinās, vai nē. Un viņiem ir pamats, – proti, viss ir pierakstīts. Turpretī notiekošā tiesa, kas izlemj, uz kāda pamata tiek ņemta no cilvēka samaksa, ir īstenības tiesa, un viss ir sagatavots maltītei.

Tādā veidā kabalisti pauda mūsu saskarsmes jēgu ar Radītāju..

No vienas puses, „viss ir ieķīlāts”, tas ir, nekas netiek dots bes maksas. Tas ir dabas likums, kurā mēs pastāvam un kurā visas daļas precīzi saistītas ar cēloņu un seku saiknēm. (vairāk…)

Biedru pulkā jāienirst dziļi

Bāls Sulams „Miers”: Vienkārša izpratne parāda, ka cilvēciskajai dzimtai nepieciešama sociālā dzīve. Citiem vārdiem, bez sabiedrības palīdzības cilvēks nevar pastāvēt un iegūt līdzekļus savai eksistencei.

Ja šāds vienpatis aiziet no sabiedrības uz tuksnesīgu vietu un dzīvo tur nelaimju un lielu ciešanu pilnu dzīvi, par cik nespēj nodrošināt savas vajadzības, tad viņam nav nekādu tiesību būt neapmierinātam ar Augstāko vadību vai savu likteni.

Taču, ja tomēr viņš ir neapmierināts un nolād savu rūgto likteni, tādā gadījumā viņš tikai demonstrē savu muļķību. Tāds cilvēks neizpelnas žēlastību, par cik iet pret radījuma dabu, lai gan viņam ir jādzīvo tā, kā viņam nosaka Augstākā vadība. Tādējādi nav viņam žēlastības. (vairāk…)

Sašķeltais vienotības atspulgs

Bāls Sulams „Sešsimt tūkstoši dvēseļu”: Sacīts, ka pastāv sešsimt tūkstoši dvēseļu un katra dvēsele dalās vairums dzirkstelēs. Šeit ir jāsaprot: kā garīgais var dalīties daļās, ja sākotnēji bija radīta tikai viena dvēsele – Ādams Rišons?

Garīgais līdzinās hologrāfiskam attēlam, kura katra daļa ietver visu ainu, tikai samazinātā mērogā. Tas līdzinās tam, kā lūkoties uz kaut ko no attāluma vai tuvumā – tāda ir atšķirība starp daļu un veselumu.

Tātad, lai gan kopīgā dvēsele mums šķiet dalīta vairums dvēselēs, vairums cilvēkos, taču tā viena arī pastāv ikvienā cilvēkā, tikai dažādos „mērogos”. Šeit rodas jautājums: kāpēc starpība mērogos rada cilvēkiem šādas atšķirīgas uztveres „ainas”? Būtībā tu un es – viens un tas pats. Vienkārši mēs raugāmies uz vienoto dvēseli no dažāda attāluma. (vairāk…)

Atdeves prieks – tās priekšā atkāpjas apslēptība

No raksta „Es pie sava Mīļotā, bet Mīļotais pie manis” (grāmata „Šamati”): Nav iespējams izpelnīties Radītāja vaiga atklāsmi, pirms cilvēks saņem pretējo pusi: Radītāja vaiga apslēptību un saka, ka tas viņam ir tikpat svarīgi kā atklāsme, atrodoties apslēptības stāvoklī tādā pašā priekā, it kā jau būtu saņēmis Radītāja atklāsmi…

Cilvēks zaudē jebkādu balstu un nonāk melnas tumsas stāvoklī, viszemākajā no augstākās pasaules stāvokļiem, par cik viszemākā daļa no augstākā ir Malhut, kurai pašai nav nekā un tieši tāpēc tiek dēvēta par malhut (valstību). Taču, ja līdz ar to, viņš uzņemas Radītāja valdīšanu, neko nesaņemot par to un paliekot priekā, tad rezultātā kļūst par Keter – vēlmi atdot, visgaišāko kli.

Nepieciešams neatlaidīgi strādāt, kā sacīts: „Dari visu, kas vien tavos spēkos”, līdz sasniegsi stāvokli, kad „pretējā Radītāja vaiga puse” un atklātā, kļūs tev vienlīdz svarīgas. Proti, gan apslēptībā, gan atklāsmē tu redzēsi Radītāja darbu ar sevi. Ja tu vēlies strādāt nevis savam labumam, bet par prieku Radītājam, tad ar vienlīdzīgu prieku pieņemsi gan apslēptību, gan atklāsmi. (vairāk…)

Vai uzticībai un mīlestībai ir robeža?

Mums nāksies garīgajā darbā  iziet vairums stāvokļu. Pirmais un pats vieglākais nepieciešamais solis – kā no „ES” izveidot „MĒS”. „Mēs” ietver arī vēl mani un tajā ietverts mūsu kopīgais lepnums. Šajā jēdzienā pazūd visi, ne tikai es. Savā ikdienas dzīvē mēs redzam, ka cilvēkam salīdzinoši nav grūti sevi identificēt šādā veidā ar grupu, kara pulku, ģimeni – saistīt sevi ar citiem ķermeņiem.

Tādējādi nāk klāt grūtāki uzdevumi, personiskāka labošanās. Es sāku rūpēties tieši par man nīstamākajiem cilvēkiem, kuri sagādā man vairāk nepatikšanu un problēmu. Tas nav pat vienkāršs naids – no augšienes man atklāj tādus ienaida un nošķirtības pakāpienus, kādus parasts cilvēks pat nespēj iedomāties un sajust. Turpretī man, neskatoties uz to, jāpaceļas pāri visam savam egoismam un jāsasniedz tāds stāvoklis, kad šis, man nāvīgi ienīstamais cilvēks, kuru es vēlētos samīdīt kājām, kļūst man dārgāks par mani pašu un es vēlos, lai viņš saņemtu visu labumu, bet man nekas netiktu.

Šādu labošanos nav vienkārši sasniegt, taču tai, protams, rezultātā ir jābūt tādai – un ne vienkārši vispārējā veidā, bet attiecībā pret konkrētiem cilvēkiem. Sākumā mēs no sava „Es” pārejam uz  „Mēs”, pēc tam no „Mēs” sākam atklāt atsevišķas daļas, tas ir, „ego”. (vairāk…)

Atgriežoties Radītāja apskāvienos

No Bāla Sulama vēstules skolniekiem (Nr. 25): Zoar Grāmata klāsta, ka cilvēkam, kurš izpelnījies atgriešanos, svētā Šhina atklājas kā mīloša māte, kas ilgu laiku nav redzējusi dēlu.

Viņi veikuši vairums brīnišķīgu darbu, lai varētu viens otru sastapt un šī iemesla dēļ tika pakļauti lielām briesmām. Taču galu galā viņi saņēma ilgi gaidīto brīvību, kuru gaidīja ar lielu nepacietību un viņi izpelnījās redzēt viens otru.

Tad māte metas pie dēla, skūpsta un mierina viņu un starp viņiem norisinās dvēseliska saruna visu dienu un visu nakti. Viņa stāsta par skumjām, par briesmām, kas gadījās viņas ceļā un par to, ka no paša sākuma pastāvīgi bijusi ar viņu. Šhina neatstāja viņu ne mirkli, visur izjūtot ciešanas kopā ar viņu, taču viņš to nespēja redzēt. (vairāk…)

Kas atrodas aiz priekškara?

Jautājums: Rakstā „Ķermenis un dvēsele” Bāls Sulams raksta, ka viss atklātais un apslēptais atrodas cilvēciskajā apziņā. Apslēptais no manis šodien – atklāsies rīt. Patreiz, sagatavošanās posmā, ko mums nozīmē „apslēptais”?

Atbilde: Pirmkārt, šeit iet runa nevis par nezināmā abstrakto jomu, bet par reāli pastāvošo esamību, kuru mēs pagaidām nevaram izpētīt. Es zinu, ka tā pastāv un zinu, ka tā no manis apslēpta. Citādi sakot, Radītājs atrodas tur, aiz priekškara – par to liecina visi mani aprēķini, visa mana pieredze.

Tās arī ir sava veida zināšanas, taču vēl neskaidrs fakts, kurš pats par sevi varētu liecināt un demonstrēt citiem. Man ir pierādījumi, taču būtība vēl nav izpaudusies. Bāls Sulams tajā pašā rakstā klāsta, ka zināšanas, kuras vēl pilnībā nav apzinātas, attiecas uz „apslēpto” jomu. Runa iet tieši par zināšanām, nevis par „filozofiju”.

Piemēram, eksperimenti ar kolaideriem un paātrinātājiem ļauj fiziķiem izvirzīt dažādas teorijas par mikropasaules struktūru. Lai arī šie elementi ir apslēpti, taču saņemtie dati ļauj izvirzīt pieņēmumus un diskutēt, par cik jau ir zināms: aiz šī „priekškara” kaut kas ir. Fakti var izrādīties nedaudz atšķirīgi no teorijām un pat pretēji zinātniskajiem minējumiem, tomēr šāda pieeja ir pilnīgi „leģitīma”. (vairāk…)

Es pastāvu, tāpēc ka mēs pastāvam

Pētījums: Antropologs piedāvāja bērniem no āfrikāņu cilts rotaļu. Viņš nolika pie koka grozu ar augļiem un paziņoja: „Tas, kurš pirmais aizskries līdz kokam, saņems visu”. Tad, kad viņš deva zīmi, bērni cieši satvēra viens otru aiz rokas un… skrēja visi kopā, un pēc tam visi kopā sēdēja un baudīja saldos augļus.

Zinātnieks bija izbrīnīts un jautāja bērniem, kāpēc viņi tā darīja, jo katrs no viņiem taču varēja saņemt balvu vienpersoniski. Uz to bērni atbildēja: „Obonato! Vai iespējams, lai viens justos laimīgs, ja visi pārējie ir apbēdināti?” „Obonato” (vai ubuntu) viņu valodā nozīmē „es pastāvu, tāpēc ka mēs pastāvam”.

Ubuntu – āfrikāniešu ētiskā mācība, humānistiskā filozofija, pasaules uzskats, kura pamatā ir cilvēku uzticība un viņu savstarpējā saikne. Tā ir mutiskā mācība, tā tiek dzīvota, nevis klāstīta presē. Vārds „ubuntu” var tikt iztulkots kā „cilvēciskums attieksmē pret citiem”, „ticība Visuma dalības spēkam, kas apvieno visu cilvēci”. Jēdzienam „ubuntu” sarežģīti atrast ekvivalentu rietumu valodās. Tad, kad Āfrikā saka, ka „Šim cilvēkam piemīt ubuntu”, tas nozīmē, ka viņš ir dāsns, viesmīlīgs, draudzīgs, rūpējas par citiem, līdzcietīgs, dalās ar visu, kas viņam ir. (vairāk…)

Nekautrējieties mainīties

Bāls Sulams „Ķermenis un dvēsele”: Ķermeni var iztēloties kā elekrisko mašīnu ar vadiem, kuri stiepjas līdz smadzenēm. Tie darbojas caur kontaktu ar ārējiem faktoriem, un izraisa smadzenēs savas atsauksmes: sāpes vai baudu. Turpretī smadzenes norāda noteiktam orgānam, ko darīt.

Jautājums: Sanāk, ka visas ķermeņa sajūtas, visa ķermeņa dzīve – gluži kā „filma”, kuru tam demonstrē?

Atbilde: Šeit savienojas divas pieejas: subjektīvā un objektīvā. Principā, ja tu redzi, uztver zināmu pasaules ainu, tad nevari to pārsvītrot un patvaļīgi attiecināt uz fantāzijas rotaļu.  Iespējams, runa iet par fantāziju, taču šī „fantāzija” – mūsu dzīve, un mums tā ir jāpieņem kā dotums.

Jautājums: Kur tad rast īstenību?

Atbilde: Īstenības nav, viss ir relatīvs, viss tiek vērtēts no cilvēciskā viedokļa. Zemi apdzīvo septiņi miljardi, un katram ir sava taisnība. Mums nav absolūtu kritēriju, pēc kuriem varētu pārbaudīt īstenību. Mēs visi atrodamies tukšumā kā Zemeslode, kā Visums, – kas zina, kur tas „piekārts”? Pašlaik tu esi dzīvs, taču kādā brīdī mirsi, – un kā varā tas ir? Kā rokās ir pavedieni? (vairāk…)

Redzēt pasauli attaisnotu

Jautājums: Ko nozīmē nosliekt visu pasauli uz attaisnojuma kausa?

Atbilde: Tas nozīmē, ka es sasniedzu tādu pakāpi, kad iekļaujos visās pasaules vēlmēs, visās dvēselēs, visās kopīgās dvēseles daļās, līdz tādai pakāpei, ka tas viss kļūst par mani pašu. Līdz šim, iepriekšējos posmos, tiku jau sasniedzis savas labošanās nobeigumu un pilnībā attaisnoju Radītāja attieksmi pret mani pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Turpretī tagad es sasniedzu kopīgo labošanās nobeigumu, iekļaujot sevī visas dvēseles un atrodos ar tām vienā tilpnē. Tas nozīmē, ka es nosliecu visu pasauli uz attaisnojuma kausa un, pateicoties tam, praktiski izzinu visu Radītāja attieksmi pret viņiem. Es atrodos viņu labošanās nobeigumā un savā labošanās nobeigumā, un tas kļūst viens un tas pats stāvoklis. Tas, kas atklājas šādā izlabotajā tilpnē, dēvēts par absolūto mīlestību. (vairāk…)