Grāmatas ar garīgo zemtekstu

Esam pieraduši pie tradicionālā literatūras veida. Mēdz būt aizraujošas, piedzīvojumu, zinātniski populārās grāmatas utt. Kopumā, atverot grāmatu, es vēlos smelt no tās kādas zināšanas vai iespaidus.

Turpretī kabalistiskās grāmatas darbojas pilnīgi citādi. Kabalā grāmata ir līdzeklis, savienojošais elements, adapteris, ar kura palīdzību es varu pieslēgties autoram. Tieši tā man jālūkojas uz kabalistu darbiem: viņi palīdz man pieslēgties milzīgai garīgai sistēmai, kas pārplūdināta ar Bezgalības gaismu, piepildīta ar Radītāju.

Šī sistēma sastāv no dvēselēm, tas ir, no gara milžu izlabotajām vēlmēm, kuri ar lielām pūlēm sasniedza līdzību Radītājam un notur Viņa atklāsmi savās tilpnēs – savās velmēs. Turklāt daži no šiem gara milžiem no sevis līdz manīm ierīkojuši šauru „caurulīti” – kanālu, ar kura palīdzību es varu savienoties ar viņiem un saņemt iedvesmu, ziņas, labojumus, visu to, kas mani saistīs ar šo sistēmu.

Tādējādi kabalistisko grāmatu lasīšana kardināli atšķiras no visas pārējās literatūras lasīšanas. Tāpēc šīs grāmatas kopumā dēvē par „mācību” (Tora), jo tajās ielikta gaisma (or), kas atgriež pie Avota. Tās satur īpašu spēku, un es varu šo spēku saņemt, ja gaidu pārmaiņas, ja vēlos kļūt tāds pats kā autori.

Turpretī, ja šajās grāmatās es meklēju tikai zināšanas un izturos pret tām kā jebkurām citām zināšanām, tad noniecinu kabalistu pūles un attiecīgi no tā ciešu lielākus zaudējumus. Kopumā šāda pieeja, protams, nenes nekādu labumu ne man, ne kādam citam.

Tātad ļoti svarīgi pieslēgties kabalistu mantojumam, izmantot viņu sniegto man iespēju apvienoties. Šeit visu lemj pareizais nolūks. Ja viņu grāmatās ar savu „dzīvniecisko” saprātu es meklēju dažāda veida pārgudrības, lai vismaz kaut kādā veidā uzlabotu dzīvi mūsu pasaulē, – tāda pieeja ir pilnīgi nederīga, to dēvē par „nāvējošu indi”.

Turpretī, ja pieslēgties, ja sākt strādāt ar šīm grāmatām, tad redzot tajās „dzīvības eliksīru”, es vienkārši sevi atveru un esmu gatavs saņemt to, ko tās spēj man sniegt un tas ir šo grāmatu uzdevums. Nekādu viltību un atrunu: viss, ko dod augstākais, – nāk par labu. Tādā veidā es virzos uz priekšu, kā sacīt, „ticot viedajiem”.

Tas nav vienkāršs, taču obligāts nosacījums. Mans nolūks nosaka starpību starp „dzīves eliksīru” un „nāvējošo indi”, starp „sikspārni”, kas dzīvo naktīs un „gaili”, kurš apdzied rītausmu. Ja es nesaglabāšu pareizo pieeju, tad varu mīņāties uz vietas vai vēl sliktāk – velties atpakaļ. Lai arī esmu veltījis tam visu dzīvi, taču, ja galvenajā pielaista kļūda, dzīve paies bez labuma vai arī otrādi, iemetīs mani nešķīsto spēku (klipot) varā, attīrīšanās no tiem, iespējams, aizņems vēl dažas pārdzimšanas.

Tāpēc cilvēkam pastāvīgi jāpārbauda sevi garīgajā ceļā.

Jautājums: Ko man darīt ar savu „materiālo” saprātu un jūtām, lai pieslēgtos šim „adapterim” – kabalas grāmatai?

Atbilde: Jāpaļaujas grupai un skolotājam – šāds ir līdzeklis, kas ļauj pievienoties autoram. Atceļot savu ego grupas un skolotāja priekšā, kurš vada šo grupu , cilvēks it kā pieslēdzas „saspraudnim” un nodibina saikni ar kabalistu, kurš uzrakstījis grāmatu. Grupa spēlē „pārslēdzēja” lomu starp mums.

Vispār jēdziens „grupa” pauž saistošo posmu starp Radītāju un cilvēci.

No nodarbības, no „Raksta Zoar Grāmatas nobeigumam”, 30.01.2013.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: