Jautājums: Jūs sacījāt, ka, ja mēs mācāmies, pamatojoties uz integrālo metodiku, tad citu cilvēku negatīvās īpašības mēs sākam uztvert kā pozitīvas. Ko tas nozīmē?

Atbilde: Tas nozīmē, ja neesmu pacēlies virs sava egoisma, es neredzu otru cilvēku, es redzu tikai sevi. Taču, ja es pārvaru savu egoismu, tad tajā pašā brīdī vērtēju otru tā, kā viņš vērtē sevi pats. Tas ir, es redzu, ka viņš pareizi rīkojas, pareizi darbojas. Tas biju es, kuram nebija taisnība, jo tādā veidā biju viņu vērtējis no sava egoistiskā redzes viedokļa.

Replika: Tādā gadījumā mums izjūk ne tikai subjektīvais „es”, mums sabrūk visa ētika.

Atbilde: Mūsu egoismā nav nekādas ētikas, izņemot tikai vienu, kā saraust vairāk un kā nostumt visus tālāk. Es runāju par mūsu personīgo dabu.

Tad, kad mēs raugāmies uz citu cilvēku, tad pūlamies atrast viņā trūkumus, just viņu tā, it kā viņš būtu zemāks, turpretī sevi just atrodamies augstāk par viņu. Tā ir dabiska mūsu egoisma aizsargreakcija. Tieši tā mēs lūkojamies uz visu pasauli.

Es raugos uz savu bērnu un svešu. Mans bērns – vienmēr man zināmā mērā labāks par citiem.

Es pastāvīgi lieku sevi izdevīgākā pozīcijā, pretējā gadījumā man nav jēgas pastāvēt. Mana egoisma aizsargreakcija virzīta uz to, lai mani atbalstītu tajā aspektā, ka man ir tiesības pastāvēt, es pastāvu.

Turpretī, kad es paceļos virs sava egoisma, tad redzu pārējos pilnīgi citām acīm.

No TV raidījuma „Integrālā pasaule”, 27.11.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Apvienošanās prakse, Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā | Add Comment →