Jautājums: Pēdējā laikā, tiekoties ar cilvēkiem, es redzu, ka viņi vairs nemeklē panākumus kā iepriekš, necenšas kaut ko sasniegt. Egoisms it kā apstājas un pat pagriežas atpakaļ – cilvēki kļūst pieticīgi. Kāpēc?

Atbilde: Nav viegls jautājums. Kāpēc egoisms pārstājis augt? Pie tam, kāpēc tas „atstāj pozīcijas”, samazina savu spēku? Un vai patiešām samazina?

Lieta tajā apstāklī, ka egoisms ir kļuvis citādāks – „apaļš”, integrāls. Mēs šķiramies no individuālistiskā egoisma veida, no vienkāršas, „lineāras”, taisnas pieejas: „Ņem no dzīves, cik gribi” – un pārejam uz citu veidu, kuru vēl neizprotam. Tas pagaidām mūsos vēl nav atklājies tā pa īstam, proti, integrālais egoisms, kam līdzās nāk savstarpējā saikne, taču mēs to jau izjūtam, bet nezinām, kā ar to tikt galā.

Līdz šim brīdim mēs attīstījām tehnoloģijas, zinātni, informācijas sfēru, visbeidzot pienācis izzināšanas laikmets, kuram raksturīga cita veida vēlme. Iepriekš pasauli pārvaldīja ar spēka palīdzību, pēc tam – ar tehnoloģiju palīdzību, pēc tam pienāca zinātnes kārta, pēc tam noteicošā kļuva informācija, bet tagad galvenais – sapratne. Visas iepriekšējās metodes mums vairs nelīdzēs, tās pārstāj strādāt.

Nekas tamlīdzīgs vēl nebija noticis. Vienmēr iepriekšējās pakāpes atradās nākamo pakāpju pamatā un kalpoja tām kā balsts. Taču šodien situācija ir citāda: it kā viss, ko esam iepriekš sasnieguši, izzūd, izplūst caur pirkstiem, pārstāj rast iekšējo atsauksmi. Tas patiešām tā ir, tāpēc ka „pasaules” būtība ir tilpnes/ vēlmes ar tajās esošajām gaismām. Un, lūk, tās izzūd, pakāpeniski pārvēršoties cita veida tilpnēs. Pirmoreiz tajās atklājas nevis vienkāršā atribūtika, bet saikne ar pirmajām desmit sfirot, pirmā garīgā pakāpe.

Rezultātā mēs nevaram apzināties, saredzēt šo stāvokli. Mums vēl nav nepieciešamās uztveres matricas, nepieciešamā „sensora”, sajūtas, kas ļautu saskatīt jaunās realitātes apveidus. Tāpēc cilvēki aprimst savā skrējienā, viņus nekas nesaista. Tāds ir notiekošā rezultāts: tilpne/ vēlme sāk kļūt „apaļa”, pieslēgties pilnām desmit sfirot.

Pirmoreiz mums atklājas augstākās pasaules pirmā pakāpe – pagaidām vēl no pretējās puses, taču tomēr. Ja tai neatbilstam, mēs saduramies ar iztukšotības sajūtu un ciešanas kļūs neciešamas, ja mēs neiemācīsimies nonākt pie atbilsmes realitātei. Tas var beigties ar to, ka cilvēki paliks bezpalīdzīgi. Tad, kad neko negribas, kad darbs derdzas, kad dvēselē valda bezcerība, cilvēks nolaiž rokas.

Lineārā kustība ļāva rast aizstājējus mūsu vilšanām un izmisumiem. Egoisma aizsargspēks tomēr virzīja mūs uz priekšu. Taču šodien daudziem vienkārši nav spēka, lai celtos no rītiem un sāktu jaunu dienu: „Neko nevajag. Lai būtu kā būdams”. Tas izraisīts tieši ar apjukumu, ka atrodamies savstarpējās saiknes globālajā tīklā, kas patreiz atklājas. Cilvēks vēl nesajūt šo saikni, taču jau redz, ka iepriekšējās vēlmes ir bezjēdzīgas. Patiešām bēdīgs stāvoklis…

No nodarbības, no „Raksta Zoar Grāmatas nobeigumam”, 12.02.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Egoisma attīstība, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Krīze un globalizācija | Add Comment →