Lūgšana, kas sniedzas līdz debesīm

No Rabaša raksta „Kāpnes atrodas uz zemes un sniedzas līdz debesīm”: Cilvēkam ir jāzina, ka Radītājs dzird katru lūgšanu.

Proti, mums ir skaidri jāapzinās, ka katrs mūsu lūgums, vēlme, katrs mirklis iekļaujas kopējā sistēmā un visas mūsu sajūtas ir kopējās sistēmas sekas. Ja mēs veicam kādu piepūli, tad tā dabiskā ceļā ietekmē visu sistēmu, par cik viss ir saistīts. Taču šī saikne no mums ir apslēpta, tāpēc mums ir jāsasniedz par to zināšanas, bet pēc tam sajūta, ka visa realitāte iekļauta vienā augstākā sistēmā, kas dēvēta par Radītāju vai „Nav neviena cita, izņemot Viņu”.

Šī sistēma saņem visus signālus, ka nāk no mums: gan no mūsu attīstības, kas norisinās dabiskā, instinktīvā veidā, kā arī visas papildu iedarbības, kas nāk no sabiedrības, šīs iedarbības paceļas augstāk par dabisko attīstību. Viss iekļaujas sistēmā, un tā neapšaubāmi reaģē uz šo lūgumu: „Radītājs dzird ikvienu lūgumu”.

Turpretī tas, ka cilvēks redz, ka kļūst arvien sliktāks nekā pirms tam, kad tika lūdzis Radītājam pretestības spēku, kas vērsts pret egoismu, – tā tad arī ir Radītāja atbilde no augšienes uz viņa lūgšanu.

Mēs nespējam pareizi noteikt, kad mēs patiešām vēršamies ar lūgšanu un kad saņemam uz to atbildi. Tajā brīdī, kad mums šķiet, it kā mēs raidām lūgšanu un lūdzam – tie neesam mēs, kuri raida lūgšanu un lūdz. Mums vienkārši iedeva šādu vēlmi no augšienes un mēs jūtam, kā šī vēlme iziet caur mums. Šī lūgšana netiek ieskaitīta uz mūsu rēķina.

Tāpēc cilvēks nevar apgalvot, ka Radītājs nedzird viņa lūgšanas, bet viņam ir jāsaka, ka atbilde atnāk no augšienes, taču ne tāda, kādu cilvēks gaida, bet viņam vislabvēlīgākā no Radītāja viedokļa. Augšienē labāk zināms, kad cilvēkam atbildēt un ko viņam iedot: kādas domas un kādas vēlmes. Viņam šeit nav izvēles brīvības.

Cilvēkam jāuzzina, cik tālu viņš atrodas no altruisma un cik lielā mērā viņa ķermenis tam pretojas. Cilvēks prasa Radītājam to, kam nepiekrīt neviena viņa ķermeņa daļa. Kā lai viņš to palūdz? Tad viņš atklāj jaunas zinības, kas bija viņam nezināmas, pirms viņš sāka lūgt Radītājam dot viņam spēkus tikt galā ar ķermeni, lai būtu iespēja rīkoties tikai Radītāja labā, nevis sevis dēļ. Cilvēks redz, ka šiem lūgumiem nav nekādas jēgas un viss viņa ķermenis nepiekrīt lūgt, lai tiktu iznīcināta vēlme, kas vērsta saņemt baudījumu savā labā.

Cilvēks sajūt, ka bieži viņa lūgšanu laikā par altruistisko vēlmju iegūšanu, viss viņa ķermenis pretojas, bet tas, ko viņš lūdz, to izdveš tikai mute, runājot tukšus vārdus. Taču mēdz būt arī laiki, kad viņš tomēr var lūgt un no visas sirds raidīt lūgšanu Radītājam par egoisma iznīcināšanu. Kā tas ir iespējams? Lieta tāda, ka tā jau ir atbilde uz lūgšanu, tas ir, Radītājs deva viņam spēkus, lai varētu lūgties par to no visas sirds. Tāpēc viņam ir jācer, ka arī turpmāk Radītājs viņu sev pietuvinās.

Mēs pagaidām nevaram zināt, kad no augšienes saņemam vēlmi lūgšanai, bet kad raidām lūgšanu no lejas pēc savas iniciatīvas. Tas viss atklāsies pēc tam. Tā izdarīts ar nolūku, ar mērķi sajaukt cilvēkam galvu un sašūpot viņa pamatus, kas balstīti uz egoistisko vēlmi, lai sāktu prasīt atdeves spēku, altruistisko vēlmi. Tikai pateicoties atdeves spēkam – spēkam, kas vērsts pret sevi, viņš spēs sevi izzināt un saskatīt patiesību.

Turpretī, ja cilvēkam ir tikai viens spēks, tad tas ir vai nu eņģelis – tajā gadījumā, ja tas ir atdeves spēks, vai arī dzīvnieks, kurš attiecas uz nedzīvo, augu vai dzīvniecisko pakāpi un kurš apveltīts tikai ar saņemšanas spēku.

Taču tieši tad, kad cilvēks šaubās un nespēj sevi atrast šajos apjukuma stāvokļos, kad viņš vienkārši plēšas uz pusēm, – tieši tur viņš arī spēs rast saikni starp divām universa daļām: Radītāju un radījumu, kas atrodas augstāk par aprobežotajām jūtām un prātu. Viņam ir jāpaceļas augstāk par savu lūgumu: pašu lūgšanu un atbildi uz to, gluži kā Malhut, kas paceļas pie Keter, tas tad arī tiek dēvēts par īstu lūgšanu. Turpretī Radītājs tā ir atbilde uz lūgšanu, un tad tie divi savienojas kopā cilvēka un Radītāja pilnīgajā saplūsmē.

Tāpēc cilvēkam jācer, ka Radītājs arī turpmāk viņu Sev pietuvinās. Mēs pastāvīgi „barojamies” no augšienes, ir jābūt tikai jutīgiem pret to darbību, kas nāk no augšienes, iziet caur mums un atgriežas atpakaļ. Par to ir jāpateicas, jāapzinās mērķa cēlums, ka „Nav neviena cita, izņemot Radītāju, kurš ir labs un labu darošs” un katrā stāvoklī jātiecas sasniegt apvienošanos.

Ja mēs visu pūlamies uztvert tieši tādā veidā – patiesajā veidā, nevis tā, kā mēs to redzam no mūsu apslēptības un trimdas stāvokļa, tad tā jau būs patiesa lūgšana.

No sagatavošanās nodarbībai, 28.01.2013.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: