Kā noturēties uz īsās distances

No raksta „Ierobežojums” („Šamati”, Nr. 53): Ierobežojums nozīmē sevi ierobežot, savu stāvokli, lai nevēlētos lieko, taču tieši tajā stāvoklī, kurā tu atrodies, esi gatavs palikt mūžīgi. Tas tiek dēvēts par mūžīgo saplūsmi. Bēdas atnāk pie cilvēka tikai tad, ja viņš tiecas pēc pārmērībām.

Tāpēc sacīts, ka tad, kad Israēls atnāca, lai saņemtu Toru, Mozus viņus sapulcēja kalna pakājē, tas ir, noveda viņus līdz visdziļākajām domām un sapratnei – pie pašas zemākās pakāpes. Tikai tad viņi, ne mirkli nešauboties, piekrita palikt šādā stāvoklī un virzīties tajā, it kā atrastos vislielākajā un absolūtākajā stāvoklī un pie tam paust īstu prieku, kā sacīts: „Strādājiet priekā Radītāja labā.”

Mums nepieciešams pastāvīgi saglabāt sevi minimālā stāvoklī, tas ir pats vēlamākais. Tā ir tīra atdeve – „hefec hesed”, pastāvīgs stāvoklis. Tad, ja mani met negatīvajā virzienā, „mīnusā”, pievienojot man egoismu, tad pretējā, pozitīvajā virzienā man ir jāpievieno Radītāja diženums, svarīgums – „pluss”. Tādā veidā es virzos uz priekšu.

Tad jebkurš kritums un savas niecības sajūta, kas man ir jāsajūt, es piepildīšu ar apziņu par to, Kurš man to dod, no kurienes tas nāk, Kam man ir jālīdzinās. Tādā gadījumā es pastāvīgi atgriezīšos pastāvīgā stāvoklī un nepārtraukti virzīšos uz priekšu īsajā distancē, ne vairāk un ne mazāk. Man nav nepieciešams nekas lieks, man nav nepieciešams pat krekls, gluži kā taisnajam (hefec hesed), kurš dzīvo mežā. Tādā veidā es virzos uz priekšu un nekas nespēj mani ietekmēt un novirzīt no pareizā ceļa.

Tas pats notiek, kad atnāk lielais stāvoklis (gadlut) un met mani plusa virzienā – es to neņemu vērā. Man svarīgi pastāvīgi tiekties uz pastāvīgu stāvokli. Lai gan tas ir pastāvīgs, taču es virzos uz priekšu atrodoties ārējās ietekmes iedarbībā un paceļos mērojot pakāpes, sākot no nulles un līdz 125. pakāpei. Tomēr sev pašam es neprasu neko vairāk kā pastāvīgu stāvokli.

Esmu gatavs palikt tajā stāvoklī, kur atrodos, man nav nepieciešama pat atklāsme un nekas vairāk par to. Tajā mērā, kādā es atsakos no atklāsmes un dodu vietu, tajās pašās vēlmēs es atklāju garīgo pasauli. Šeit sanāk tieši pretējs rezultāts, tāpat kā vienmēr mūsu darbā, jo viss tiek veidots virs saņemošajām velmēm.

Protams, tas viss norisinās pateicoties gaismai, kas atgriež pie avota. Bez gaismas nekas nenotiks, tikai gaisma veic visas izmaiņas un labošanās. Mums nav jānožēlo par to, ka mums to nav, bet tikai jāraizējas: kur tad ir gaisma, kura mūs izlabos. Taču, ja mēs jūtam, ka mums nav labojumu, tad tas ir labi, jo tas atklāj to, kas mums trūkst. Tādā gadījumā atnāks Apkārtējā gaisma (O”M), kas atgriež pie avota, kurš mūs izlabos.

No sagatavošanās nodarbībai, 16.01.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: