Biedru pulkā jāienirst dziļi

Bāls Sulams „Miers”: Vienkārša izpratne parāda, ka cilvēciskajai dzimtai nepieciešama sociālā dzīve. Citiem vārdiem, bez sabiedrības palīdzības cilvēks nevar pastāvēt un iegūt līdzekļus savai eksistencei.

Ja šāds vienpatis aiziet no sabiedrības uz tuksnesīgu vietu un dzīvo tur nelaimju un lielu ciešanu pilnu dzīvi, par cik nespēj nodrošināt savas vajadzības, tad viņam nav nekādu tiesību būt neapmierinātam ar Augstāko vadību vai savu likteni.

Taču, ja tomēr viņš ir neapmierināts un nolād savu rūgto likteni, tādā gadījumā viņš tikai demonstrē savu muļķību. Tāds cilvēks neizpelnas žēlastību, par cik iet pret radījuma dabu, lai gan viņam ir jādzīvo tā, kā viņam nosaka Augstākā vadība. Tādējādi nav viņam žēlastības.

Tas, kurš aiziet no sabiedrības, protams, izjutīs ciešanas. Tā nu esam iekārtoti, ka mums nepieciešama sabiedrība. Neviens nevar sevi pats nodrošināt ar visu nepieciešamo. Tāpat notiek arī ar dzīvniekiem, vēl jo vairāk, ar cilvēkiem.

Jautājums: Taču kāpēc Bāls Sulams izmanto tik asus izteicienus?

Atbilde: Viņš vēlas parādīt, ka Dabā tā ir visiem zināma patiesība. Ja vēlies būt cilvēks, tad jādzīvo starp cilvēkiem. Taču, ja vēlies būt kā dzīvnieks, dodies pie dzīvniekiem. Bērns, kurš ielikts barā, ņem piemēru no tā, ko redz un kļūst tāds pats it visā, līdz pat fizioloģiskām robežām, bet, iespējams, arī ārpus šīm robežām.

Sabiedrība izlemj visu. Tev neviens neko nesola – izvēloties sabiedrību, tu pats nosaki savu nākotni. Lūk, tad arī izlem, par ko tu vēlies kļūt, kādā sabiedrībā vēlies iestāties. Šeit ir nepieciešama precizitāte: sākumā tu pieņem lēmumu, bet pēc tam iestājies attiecīgajā sabiedrībā, kura izveidos no tevis tieši to, ko vēlējies.

Ideālā, ja cilvēks pareizi virzās uz priekšu, pieslēdzot jūtas, pārbaudot sevi, ieklausoties savās īpašībās, tad viņš vienmēr atradīs pareizo vietu, pareizu sabiedrību, kura maigi, ar mīlestību virzīs viņu uz priekšu.

Diemžēl, mēs neprotam veikt pareizo aprēķinu, lai tā arī viss būtu. Vajadzīgā vide atrodas līdzās, taču tu to neizvēlies, tu arvien no jauna atgriezies visos iespējamos ārējās apkārtnes lokos un pakļaujies viņu ietekmei. Rezultātā pat labu ietekmi tu saņem caur ārējo izkropļojumu prizmu – un paliec tukšā…

Ja tu pilnībā, „ar galvu” iegrimtu vienā no sabiedrībām – nav svarīgi, kādā, – tad ātri atrastu no tām to, kura tev būtu derīga. Taču šodien tu tās jauc kopā un pats nezini, kur tev ir labi, bet kur slikti. Tev nav precīza redzējuma ne par vienu no tām – tikai sajaukti, izplūduši apveidi

Lūk, arī sanāk, ka īstā problēma nav slikta sabiedrība. Gluži otrādi, „ienirsti” un pārbaudi. Taču sabiedrību sajaukums rada mums apjukumu: mēs paši vairs nezinām, no kurienes un ko esam pārņēmuši un nespējam izlemt…

No nodarbības, no raksta „Miers”, 11.01.2013.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: