Nekautrējieties mainīties

Bāls Sulams „Ķermenis un dvēsele”: Ķermeni var iztēloties kā elekrisko mašīnu ar vadiem, kuri stiepjas līdz smadzenēm. Tie darbojas caur kontaktu ar ārējiem faktoriem, un izraisa smadzenēs savas atsauksmes: sāpes vai baudu. Turpretī smadzenes norāda noteiktam orgānam, ko darīt.

Jautājums: Sanāk, ka visas ķermeņa sajūtas, visa ķermeņa dzīve – gluži kā „filma”, kuru tam demonstrē?

Atbilde: Šeit savienojas divas pieejas: subjektīvā un objektīvā. Principā, ja tu redzi, uztver zināmu pasaules ainu, tad nevari to pārsvītrot un patvaļīgi attiecināt uz fantāzijas rotaļu.  Iespējams, runa iet par fantāziju, taču šī „fantāzija” – mūsu dzīve, un mums tā ir jāpieņem kā dotums.

Jautājums: Kur tad rast īstenību?

Atbilde: Īstenības nav, viss ir relatīvs, viss tiek vērtēts no cilvēciskā viedokļa. Zemi apdzīvo septiņi miljardi, un katram ir sava taisnība. Mums nav absolūtu kritēriju, pēc kuriem varētu pārbaudīt īstenību. Mēs visi atrodamies tukšumā kā Zemeslode, kā Visums, – kas zina, kur tas „piekārts”? Pašlaik tu esi dzīvs, taču kādā brīdī mirsi, – un kā varā tas ir? Kā rokās ir pavedieni?

Mūsu pašreizējā stāvoklī, kad mums nav bāzes etalonu, mēs nespējam veikt absolūtus mērījumus. Esam ieviesuši vairums atbilstošu skalu un mērvienību: Griničas laiku, kilogramu, metru, kulonu, omu – taču tie ir pieņemti lielumi salīdzinošiem mērījumiem. Tie tikai apstiprina to faktu, ka patiesībā mums nav kam pieķerties un tā pa īstam mēs neko nevaram izmērīt.

Mēs nezinām, kas ir īstenība un saskaņojam starp sevi noteiktas pieņemtu salīdzinājumu robežas. Normālai dzīvei nepieciešama kopīga valoda, pretējā gadījumā, kā mēs realizēsim savu savstarpējo saikni un pelnīsim viens no otra?

Tātad  īstenības nav. Turklāt nevienam tā arī nav vajadzīga. Ja atklāsies kas nemainīgs, man nāksies to pieņemt kā faktu, taču es dodu priekšroku savai „taisnībai”. Jā, mēs varam sasniegt absolūtus lielumus, taču egoisms mums to neatļauj un tāpēc mēs esam iegrimuši relativitātē, mainībā.

Pie šāda lietu stāvokļa ir jāpierod, jāpiekrīt, jāpieņem kā fakts. Tas ir normāli, ja es demonstrēju, ka kopš vakardienas esmu mainījies. Tieši virzībā uz priekšu cilvēks saprot, ka nav nekā noteikta, droša, nezūdoša. Ja vakardienas labklājība man arī šodien šķiet labklājība, tas nozīmē, ka esmu sastindzis – pat ne augu, bet nedzīvajā līmenī. Un otrādi, cilvēciskajā pakāpē es katru dienu redzu „apgrieztu otrādi pasauli”. Katra nākamā pakāpe ir pretēja iepriekšējai.

Garīgajā ceļā es ne vienkārši pievienoju jauno esošajam, bet ar katru reizi mainos un šeit nav jākautrējas. Nav jābūt kā „cietai klintij” – mēs visi pastāvīgi maināmies, un tas ir labi. Tikai bērni, kuri mūžīgi ir nemiera pilni un nevaldāmi, var augt.

Tātad mēs nevaram noteikt neko absolūtu un tāpēc mums jāvadās tikai no tā, ko redzam, pieņemot šo ainu kā patiesu. Īstenība ir viena – nav nekā pastāvīga, attiecībā pret cilvēku viss mainās.

No nodarbības, no raksta „Ķermenis un dvēsele”, 31.12.2012.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: