No Rabaša raksta „Kapēc taisnīgie izpaužas pateicoties grēciniekiem”: Lai cilvēks virzītos uz priekšu garīgajā ceļā un sasniegtu pilnīgu atdevi, nevis apstātos pacēluma stāvoklī, uzskatot, ka tālāk nav kurp virzīties, Radītājs pārvērš viņu par grēcinieku, sūtot viņam noziedzīgas domas par to, ka nav vērts strādāt Radītāja labā, bet gan tikai savā labā.

Tā cilvēks krīt, taču nesaprot, ka kritums viņam tiek dots kā palīdzība virzībai uz priekšu, bet uzskata, ka iet pretējā virzienā. Tāpēc viņš jūtas kā pakārts starp debesīm un zemi, sliktākajā stāvoklī, salīdzinājumā ar jebkuru citu cilvēku uz zemes un tāpēc ir gatavs vērsties pie Radītāja ar lūgšanu.

Radītājs dzird jebkuru lūgšanu, kā sacīts: „Tam, kurš atnācis attīrīties – palīdz” – ar to, ka iedod viņam svēto dzēseli. Sanāk, ka noziedzīgas domas cilvēkam tika sūtītas, lai viņš varētu palūgt Radītājam palīdzību, pretējā gadījumā viņš tā arī paliktu tajā pašā stāvoklī visu savu dzīvi, kā pašā darba sākumā.

Problēma ir tajā apstāklī, ka mēs bēgam no tādiem nepatīkamiem mirkļiem, kad Radītājs noved mūs līdz grēcinieku stāvoklim, ļaujot mums redzēt, cik lielā mērā mēs atpaliekam no garīgajām pakāpēm, garīgā darba, esam pilnīgi pretēji Radītāja darbam, neesam gatavi virzīties uz atdevi, mīlestību pret tuvāko, mīlestību pret biedriem. Atklājas, ka mums nav nekā, lai varētu pieķerties garīgajai pasaulei, tas ir, iespējas iziet no sevis, lai virzītos pretim tuvākajam – biedram vai Radītājam.

Mēs slēpjamies no šādām apgaismībām. Radītājs pie katra iespējamā gadījuma vismaz nedaudz paver mums acis uz savu patieso stāvokli, taču Viņš to nevar mums uzspiest, citādi tas atņems mums brīvās izvēles iespēju. Viņš katru reizi noved mūs pie zināmas apziņas un gaida, ka tam mēs pieliksim no sevis paši, lai sasniegtu lūgšanu, lūgumu un lai mēs paši vēlētos laboties, nevis pakļaujoties augstākajam spriedumam.

Tāpēc arī sacīts, ka palīdz tieši tam „kurš atnācis attīrīties”! Mums pašiem ir jāatnāk, nevis tāpēc, ka no augšienes mūsos iedzīvinājusies vēlme laboties, kurai no augšienes atnāca labojošais spēks. Viss nevar atnākt no augšienes – nepieciešamas mūsu personīgās pūles, tilpne, kura mums pieder.

Taču tā vietā, lai pievienotu savas pūles pēc atmodas, kuru mums devis Radītājs, kurš noveda mūs pie ļaunuma apzināšanās sākuma, pie grēcinieku stāvokļa, mēs bīstamies no šīs atklāsmes un pūlamies to noslēpt, pasaldināt, noslēpt no sevis pašiem. Tajā pašā laikā, kad nepieciešams pašiem attīstīt šo sajūtu un sasniegt neciešamo stāvokli. Šis stāvoklis ir neciešams nevis tādēļ, ka nepatīkams, – es pat piekristu tajā palikt, ja tas palīdzētu man sasniegt atdevi.

Turpretī šeit mēs parasti bēgam prom, notušējam šo stāvokli un tāpēc nesasniedzam patieso lūgšanu, kura varētu mums atvērt acis. Radītājs sniedz mums atmodu, iedod visus līdzekļus – pilnu komplektu, kas nepieciešams, lai sasniegtu mērķi. Taču mēs nevēlamies savienot visas detaļas kopā, lai nonāktu pie nobeiguma posma. Lai to sasniegtu, nepieciešams savienoties kopā, vienam otrs jāmodina, jāatbalsta, jāuzmundrina, jāiedveš drošuma sajūta – tieši tas mums pagaidām pietrūkst.

No sagatavošanās nodarbībai, 28.12.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks | Add Comment →