No Bāla Sulama raksta „Priekšvārds TES”, 107. p.: Pēc tam, kad cilvēks izpelnas Radītāja gaismas atklāsmi tādā mērā, ka katrs viņa izdarītais pārkāpums, tostarp ar ļaunu nolūku, pārvēršas viņam bauslī, viņš kļūst jautrs un priecīgs par visām izciestajām mocībām, rūgtām ciešanām un vairums raizēm, kuras izgājis savas dzīves laikā, sākot no divkāršās un vienkāršās apslēptības.

Tās pārvēršas viņam tagad parastā priekšdarbā, kas vērsts uz baušļa izpildīšanu, lai pēc tam saņemtu par to lielu un brīnumskaistu atalgojumu uz mūžīgiem laikiem.

No šiem vārdiem izriet, jo vairāk esmu cietis, jo vairāk tagad iegūšu. Vai tad man ir vērts izjust ciešanas, lai pēc tam saņemtu lielāku labumu? Tā tas sanāk mūsu valodā, mūsu egoistiskajā uztverē. Pagātne nedzēšas – labošanās ir tajā aspektā, lai pārvērstu to no rūgtas patīkamā. Vēlmes vietā, kas cietusi no tumsas un iztukšotības, kariem, slimībām, sāpēm, tas ir, piepildījuma trūkuma, mēs tagad jūtam piepildījumu, bet tā iekšienē atalgojumu un mīlestību.

No Bāla Sulama raksta „Priekšvārds TES”, 108. p.: Tas līdzinās stāstam par ebreju, kurš uzticīgi kalpoja viena kunga mājā, kurš viņu mīlēja kā sevi pašu. Vienreiz notika tā, ka kungs devās ceļā, atstājot savu lietu pārraudzību vietnieka rokās. Taču šis cilvēks ienīda Izraēlu. Viņš izdarīja sekojošo: apsūdzēja ebreju un sodīja viņu ar pieciem sitieniem ar koku visu acu priekšā, lai viņu pamatīgi pazemotu.

Runa iet par egoismu un punktu cilvēka sirdī – par to, kā ego valda pār cilvēku un apber ar sitieniem punktu sirdī, kurš dēvēts par jūdu (jehudi) no vārda „vienotība” (ihud). Šis punkts vēlas savienoties ar Radītāju un cieš no tā, ka nespēj to izdarīt, tas nozīmē, ka šis punkts saņem sitienus no sava egoisma.

Tad, kad kungs atgriezās, ebrejs devās pie viņa un pastāstīja visu, kas ar viņu notika. Saimnieks ļoti saniknojās, pieaicināja vietnieku un pavēlēja viņam nekavējoties iedot ebrejam rokās tūkstoš dukātus par katru no pieciem sitieniem. Ebrejs paņēma dukātus un atgriezās savās mājās. Tur sieva viņu ieraudzīja raudam. Lielā satraukumā viņa jautāja vīram: „Kas tev notika ar kungu?” Viņš pastāstīja viņai. Tad sieva jautāja: „Tad kāpēc tu raudi?” un viņš atbildēja: „Es raudu tāpēc, ka viņš man iesita tikai piecas reizes. Ja viņš būtu man iesitis vismaz desmit reizes, man tagad būtu desmit tūkstoši dukātu”.

Pasaulīgajā izpratnē šis stāsts šķiet cietsirdīgs un egoistisks, taču mēs saprotam, ka Tora stāsta par cilvēka iekšējo pasauli. Tas, kurš to saprot, pārtulkos to pareizi.

„Cilvēks ir maza pasaule”, kurā atrodas divas pretējas puses: punkts sirdī un pati sirds. Sirds ienīst punktu sirdī, kurš tiecas uz vienotību ar Radītāju.

Jo lielāka vēlme baudīt mums atklājas, kas dēvēta par cietsirdīgu, egoistisku sirdi, jo stiprāk tā notur punktu sirdī, neļaujot tam virzīties uz priekšu. Punkts dara visu iespējamo, lai izrautos no sirds un virzītos uz priekšu, tādējādi cieš no sirds varas un sevis paverdzināšanas, moku pilnas trimdas. Starp tiem aug saspringums un cīņa, un punkts sirdī sajūt arvien lielākas sāpes no nespējas savienoties ar Radītāju.

Tādā veidā izveidojas tilpne. Tāpēc tad, kad atnāk piepildījums, kas dēvēts „par saimnieku, kurš atgriezies”, tad atalgojums tiek sajusts tajās pašā ciešanās, tajos pašos tukšumos, kuri izveidojās trimdas laikā. Ne jau pati vēlme baudīt pārvēršas atdeves vēlmē, bet cīņa pret to!

No nodarbības, no „Priekšvārda TES”, 25.12.2012.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →